Žaka Luija Davida glezna From Wikipedia, the free encyclopedia
Sokrata nāve (franču: La Mort de Socrate) ir franču gleznotāja Žaka Luija Davida eļļas krāsas glezna, tapusi 1787. gadā. Glezna, līdzīgi kā citas viņa tās desmitgades gleznas, saistīta ar klasisku tematu, šajā gadījumā Sokrata nāvessoda izpildi, ko Platons aprakstījis savā darbā Phaedo.[3][4] Šajā stāstā Sokrats ticis apsūdzēts par Atēnu jaunatnes samaitāšanu, iepazīstināšanu ar savādiem dieviem un notiesāts uz nāvi, iedzerot velnarutka indi. Sokrats nevis pie pirmās iespējas bēg, bet savu nāvi izmanto kā pēdējo mācību stundu saviem mācekļiem un sagaida nāvi mierīgs.[3] Phaedo attēlo Sokrata nāvi un ir arī Platona ceturtais un pēdējais dialogs, kurā aprakstītas filozofa pēdējās dienas, kas aprakstītas arī darbos Euthyphro, Apoloģija un Crito.
| Sokrata nāve | |
|---|---|
| La Mort de Socrate | |
 | |
| Mākslinieks |
Žaks Luijs Davids  [1] |
| Gads | 1787 |
| Medijs |
eļļas krāsa, audekls [1] |
| Kustība |
neoklasicisms, akadēmiskā māksla |
| Temats |
Sokrats |
| Izmēri | 129.5 cm (51.0 in)[2] × 196.2 cm (77.2 in)[2] |
| Atrašanās vieta | Metropoles mākslas muzejs |
| Īpašnieks |
Charles-Louis Trudaine de Montigny, Olivier de Saint-Georges de Vérac, Adolphe de Rougé, Marius Bianchi |
| Inventāra nr. |
31.45 |
| Identifikatori | MET objekta ID: 436105 |
Gleznā vecs vīrs baltā tērpā sēž gultā, vienu roku izstiepis virs kausa, ar otru žestikulējot gaisā. Viņam apkārt ir dažāda vecuma vīrieši, vairums pretēji mierīgajam vīram izrāda emocionālu satraukumu. Jauns vīrietis sniedz viņam kausu, skatoties citā virzienā un ar brīvo roku aizsedzot seju. Cits jauns vīrietis sagrābis vecā vīra augšstilbu. Gultas galā sēž vecs cilvēks, sakumpis lūkojas savā klēpī. Pa kreisi, caur arku sienā, fonā ir redzami citi vīrieši.
 Ārējo resursu video | |
|---|---|
 |
Smarthistory – David's Death of Socrates |
Lai arī Davids gleznas tapšanas laikā konsultējās ar tēvu Adrī, kurš bija pētījis šo tēmu, Sokrata nāves attēlojums satur vairākas vēsturiskas neprecizitātes. Vienkāršošanas dēl viņš atteicās no daudziem tēliem, kas aprakstīti Platona dialogos. Tomēr viņš iekļāva Aplodoru, vīrieti, kurš balstās pret sienu arkā, lai arī Sokrats viņu aizsūtījis prom, jo pārāk spēcīgi izrādījis sēras. Davids nepareizi attēlojis vairāku Sokrata mācekļu vecumu, ieskaitot Platonu. Platons Sokrata nāves brīdī bija jauns vīrietis, bet gleznā viņš attēlots kā vecais vīrs gultas kājgalī. Pat Sokrata seja ir krietni idealizētāka kā klasiskā biste, ko parasti izmanto kā Sokrata sejas paraugu.[3]
Davids izmanto krāsas, lai gleznā izceltu emocijas. Sarkanās nokrāsas gleznas malās ir pieklusinātas un centrā kļūst dinamiskas, to kulminācija ir vīrieša, kas tur indes kausu, tumši sarkanās drēbes. Parasti tiek uzskatīts, ka viņš to Sokratam piedāvā, nevis saņem pēc tam, kad Sokrats izdzēris tā saturu. Vienīgie divi mierīgie vīrieši — Sokrāts un Platons — ir attēloti kontrastējošā zilganbaltā krāsā. Pieklusinātās krāsas šajā gleznā varētu būt reakcija uz citas viņa gleznas "Horācija zvērests" kritiķiem , kas nosauca krāsas par pārāk spilgtām.[3]
Davids gleznu parakstīja divās vietās; pilno parakstu viņš izvietoja zem Krito, jaunā vīrieša, kas sagrābis Sokrata augšstilbu, bet savus iniciāļus zem Platona. Davida parakstu izvietojumam bieži ir simboliska nozīme — piemēram viņa gleznā, kur attēlots Stanislavs Kostka Potockis, Davids parakstījās suņa kaklasiksnā, kurš rej uz sēdošo personu. Arī "Sokrata nāvē" viņa parakstam ir nozīme. Viņa iniciāļi zem Platona ir atsauce uz faktu, ka stāsta autors ir Platons, kā pateicība par iedvesmu. Viņa pilnais paraksts zem Krito nozīmē, ka šis ir tēls, ar ko pats mākslinieks identificējas visvairāk. Tā var būt atsauce uz Krito vietu kompozīcijā, satverot Sokrata augšstilbu. To var saprast kā Davida pieķeršanos Sokrata morālajai stājai un pārstāvētajām vērtībām.[4]
Par gleznas izcelsmi pastāv strīds. Vidals uzskata, ka "gleznu Davidam 1786. gadā pasūtīja Filiberta Tridēna de Montiņī jaunākais dēls",[5] bet Bordē apgalvo, ka "uz Sokrata gleznas negaidīti parādās 1782. gads." Tomēr, iespējams, ka 1786. gada pasūtījums attiecās uz gleznu, ko Davids bija radījis jau 1782. gadā un Bordē atzīst, ka datums gleznai ir pievienots.[6] Neatkarīgi no tā, kad glezna tika iesākta, pabeigta tā tika 1787. gadā Parīzē.
Bēru ainas Davids sāka pētīt un zīmēt to skices savā pirmajā ceļojumā uz Romu. Daudzi no Davida nozīmīgākajiem darbiem radušies no šīm bēru skicēm.[7] Šajā gleznā Davids pēta filozofa attieksmi pret nāvi. Sokrats ir stoisks un mierīgs, jo viņš nāvi uztver kā atsevišķu, īstu valstību, atšķirīgu stāvokli no dzīves, bet ne pastāvēšanas beigas.[8] Savā darbā Phaedo Sokrats šķiet vairāk uztraucies par to, kā Krito tiks galā ar viņa nāvi, nevis par sevis paša labklājību.[9] Gleznā Sokrata žests parāda, ka viņš joprojām māca pat brīdī pirms savas nāves. Tiek uzskatīts, ka šo žestu Davids aizguva no dzejnieka Andrē Šenjē.[5]
Šis notikums attēlots arī itāļu gleznotāja Džambetīno Činjaroli gleznā. Činjaroli darbā Sokrats ir attēlots jau miris, viņu ieskauj viņa sekotāji.[10]
Vēl viens notikuma attēlotājs ir franču gleznotājs Žaks Filips Žozefs de Sentkentins. Šī glezna šobrīd atrodas École Nationale Supérieure des Beaux-Arts telpās Parīzē, tapusi ap 1738. gadu.[11]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
