Sociāldemokrātija

Sociāldemokrātija ir politiska ideoloģija, kas aizstāv ideju par pakāpeniskas evolūcijas ceļā sasniedzamu demokrātisko sociālismu. Mūsdienu sociāldemokrātija atbalsta jaukta tipa ekonomiku, cilvēktiesības, sociālās un citas tiesības, legālo imigrāciju un multikulturālismu, dažādas sociālās programmas, kas saistītas, piemēram, ar bezmaksas medicīnisko aprūpi, bezmaksas izglītību, progresīvo nodokļu sistēmu, labklājības valsts modeli, bezdarba mazināšanu, noliedz monopolus un negodīgu konkurenci, ortodoksālo sociālistu idejas, piemēram, par kopīpašumu un citas.

Sarkana roze kļuva par vienu no pazīstamākajiem sociāldemokrātu simboliem pēc Otrā pasaules kara

Sociāldemokrātijas aizsākumi ir meklējami 19. gadsimta otrajā pusē, kad notika Rūpnieciskā revolūcija, kuras rezultātā pieauga gan darba ņēmēju skaits, gan arī sabiedrības noslāņošanās. Sākotnēji par sociāldemokrātiem sauca visus kreiso ideju pārstāvjus. Šķelšanās un sociāldemokrātijas noformēšanās kā patstāvīga ideoloģija, sociālisma strāvojums notika 20. gadsimta sākumā. Par šī procesa vienu no nozīmīgākajiem virzītājiem un teorētisko pamatu radītājiem uzskata vācu sociāldemokrātu Eduardu Bernšteinu. Viņš un citi līdzīgi domājoši cilvēki veica marksisma ideju revizionismu. Būtiskākais bija tas, ka sociāldemokrāti atteicās no sociālistu idejas par to, ka viņu mērķi ir sasniedzami tikai revolūcijas ceļā. Tā vietā tika piedāvāta evolucionāra pieeja, kas piedāvāja sociālisma ideju sasniegšanu pakāpeniski, reformu ceļā.

Lai arī bija iezīmējušās būtiskas atšķirības, tomēr sociāldemokrātiskās partijas palika vienotas līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam. Līdz tam visas partijas, kustības, organizācijas darbojās Otrajā Internacionālē, kura tika izveidota 1889. gadā. Karš noveda pie pilnīgas sašķelšanās, jo iezīmējās nepārvarami pretmeti attieksmē pret karu. Revolucionārie sociālisti uzskatīja, ka ir jācīnās pret karu un visu nāciju strādniecībai jāvēršas pret kapitālismu, lai to beidzot sakautu, tikmēr reformisti atbalstīja savas nacionālās valdības kara laikā. Līdz ar Oktobra revolūciju Krievijā notika pilnīga sašķelšanās. Reformisti palika ar sociāldemokrātu nosaukumu, bet revolucionārie sociālisti turpmāk sauca sevi par komunistiem un drīz vien izveidoja Trešo Internacionāli, kas plašāk pasaulē bija pazīstama kā Kominterne. Turpmākajā periodā dažādie strāvojumi doktrināli nostiprināja savu ideoloģiju pamatus.

1951. gadā tika nodibināta Sociālistiskā Internacionāle jeb Socinterne, kas apvienoja sociāldemokrātus un demokrātiskos sociālistus. Pēc Otrā pasaules kara iezīmējās arī šķelšanās sociāldemokrātu iekšienē. Atsevišķās partijas atteicās pilnībā no idejas par šķiru cīņu un marksisma, citas novirzījās uz centrisma pusi. Katras valsts sociāldemokrātiem ir raksturīgas savas nacionālās iezīmes.

Sociāldemokrātija Latvijā

Arī Latvijā jau 20. gadsimta sākumā radās sociāldemokrātiskas kustības. Ietekmīgākā un lielākā sociāldemokrātiskā partija kopš 1904. gada bija Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija. 1906. gadā LSDSP iekļāvās Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) sastāvā kā autonoma Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). 1907. gadā Štutgartes kongresā LSD tika uzņemta Sociālistiskajā internacionālē. 1912. gadā LSD sašķēlās lielinieku un mazinieku frakcijās.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sociāldemokrātu partija tika atjaunota kā Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. 14. Saeimas vēlēšanās 6,16% balsu saņēma partija Progresīvie.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sociāldemokrātija.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)