Pareizticība (baznīcslāvu: Правосла́виѥ, no grieķu: ὀρθοδοξία, orthodoxía) jeb Ortodoksā baznīca, ir termins Austrumu Pareizticīgās baznīcas apzīmēšanai. Pareizticība ir kristietības Austrumu atzars, viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantismam. Tā ir autokefālu (patstāvīgu) Baznīcu grupa — "federācija",[1] — kas ir saglabājusi teoloģiski doktrinālo vienotību, taču nav vienota strukturāli, tas ir, nav vienota administratīvi autoritatīva centra. Galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti (sākotnēji metropolijas).[2] Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs. Ekumeniskais patriarhs ir "pirmais starp līdzīgajiem" (latīņu: primus inter pares) attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primāts iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību, taču viņam nav nekādas administratīvās varas.

Pareizticības izplatība pasaulē

Par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju — septiņu ekumenisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, savus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus. Dieva Trīsvienības trešā persona — Svētais Gars iziet tikai no Tēva. Lielākā daļa pareizticības apakšvirzienu pieturas pie Bizantijas liturģiskās tradīcijas. Ģeogrāfiski aptver Austrumeiropu, Balkānu slāvu tautas un Vidusjūras baseina austrumdaļu. Aptuveni 300 miljoni ticīgo.[1] Eiropā (ietverot Krieviju) 2000. gadā bija reģistrēti 158,1 miljoni pareizticīgo (21,7%).[3]

Izveidošanās

Pareizticības dogmatikas un baznīcas organizācijas pamati veidojās laikā no 2. līdz 8. gadsimtam, un te nozīmīgākie bija pareizticīgās baznīcas tēvi Atanasijs, Basilijs Lielais, Jānis Zeltmute, Damaskas Jānis, Gregors no Nazianzas u.c., kā arī koncili Efesā (431) un Halkedonā (451), kas tika sasaukti, lai precizētu mācību par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu. Atšķirīgu traktējumu attīstību noteica arī apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi sengrieķu kultūras tradīcijas un kā daļa klasiskās izglītības tās bija sastopamas vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere, piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā. Nopietnākas atšķirības liturģijā un dogmatikā sāka parādīties, politiski sabrūkot Romas impērijai un sadaloties Rietumromas un Austrumromas impērijās, zināmā mērā izolējot kristietības centrus austrumos un rietumos vienu no otra. Tās veicināja arī vairāki teoloģiski faktori, piemēram, Rietumu baznīcas tēvu jau no 589. gada Nikejas ticības apliecībā iekļautā piebilde, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kuru Konstantinopoles patriarhs nosodīja. Bez tam Konstantinopoles patriarhs kategoriski noraidīja mācību, ka Romas pāvests ir baznīcas augstākā autoritāte (patriarhs 876. gadā to pasludināja par maldu mācību). Šīs un daudzas citas pretrunas noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu baznīcās.

Terminu „ortodoksāls” sāka lietot 5. gadsimta grieķu kristieši, lai atšķirtu kanonisko ticību no herēzēm.

Dogmatiskie un kanoniskie pamati

Thumb
I Nīkajas (I Ekumeniskā) koncila (325. gads) tēvi ar apstiprināto Ticības simbola tekstu

Dogmatika

Pareizticīgās baznīcas ticība balstās uz Svētajiem Rakstiem (Bībele) un Svētās tradīcijas, kas satur, tai skaitā, septiņu Ekumenisko koncilu statūtus. Liturģiskajā dzīvē izmantojamais pamata dokuments ir Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecinājums (bez filioque), kas pasludina:

  • cilvēka glābšanos caur ticību uz vienu Dievu;
  • Svētās Trīsvienības trīs Personu — Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara — vienlīdzību un To vienādu pielūgšanu un godināšanu, kā arī Tēva un Dēla būtības vienādību;
  • Jēzu par Kristu, Kungu un Dieva Dēlu, kas ir dzemdināts (ne radīts) pirms visiem laikiem;
  • Dieva iemiesošanos;
  • ticību uz krustā sišanos cilvēku labad, miesīgo augšāmcelšanos, debesīs uzkāpšanu un Otro atnākšanu, vispārējo mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūzībā;
  • ticību uz Baznīcas vienīgumu, svētumu un katolismu;
  • ticību uz vienu kristību grēku piedošanai.

I Baznīcas koncils pasludināja, ka Dievs Dēls ir vienādas būtības ar Dievu Tēvu un Dievs Svētais Gars ir vienādas būtības ar Dievu Tēvu un Dievu Dēlu, kā arī to, ka Dievs Tēvs ir Gaisma, bet Dievs Dēls ir Gaisma no Gaismas. IV Baznīcas koncils apstiprināja dogmu, ka Jēzum Kristum ir divas dabas — dievišķā un cilvēciskā, bet VI Baznīcas koncils, ka Kristum piemīt arī divas gribas un darbības — dievišķā un cilvēciskā. VII koncils apstirpināja ikonu jeb svētbilžu godināšanu.

Kanoniskās pamata normas

  • Baznīcas hierarhijā ir trīs kārtas — bīskaps, presbiters (jeb priesteris) un diakons. Šobrīd visi garīdzniecības pārstāvji ir vīriešu dzimuma, savukārt, sākotnēji pastāvēja arī diakones amats. Lai hierarhija tiktu atzīta par likumīgu, tai ir jābūt kanoniskai apustuliskajai sukcesijai caur nepārtrauktu roku uzlikšanas kārtību. Katrs bīskaps (neatkarīgi no titula) ir pilnvarots savā jurisdikcijā (eparhijā).
  • Mūku institūts. Ietver sevī "melno garīdzniecību", kura kopš IV gadsimta ir vadošā loma Baznīcas dzīvē visās sfērās. Melnās garīdzniecības pārstāvji drīkst būt ievēlēti par bīskapiem.
  • Četri gavēņi — Lielais (40 dienas pirms Lieldienām), Pētera un Pāvila (sākas pēc nedēļas pēc Vasarsvētkiem un beidzas ar Svēto Pētera un Pāvila svētkiem), Dievmātes aizmigšanas (no 1./14 augusta līdz 14./27. augustam ieskaitot) un Ziemassvētku — kopā ar svētkiem veido Baznīcas liturģisko gadu.

Dievkalpojumi

Sākotnēji Austrumu Baznīca pieļāva liturģisko ritu daudzveidību, taču pēc Lielās šķelšanās par vispārpieņemtu nostabilizējies bizantiešu rits ar vietējām īpatnībām un atšķirībām. Liturģija ir pareizticīgo galvenais dievkalpojums, kurā notiek Eiharistijas sakraments. Svētais Vakarēdiens tiek dots divos veidos — kā Miesa un kā Asinis. Eiharistijas sakramentā tiek izmantots vīns un raudzētā maize — prosfora.

Vēsturiski ir nostiprinājušies četri dievkalpojumu cikli — dienas, nedēļas, nekustīgais gada un kustīgais gada cikls (dievkalpojumi, kas veidojas ap Lieldienu svētkiem). Liturģiskā diena sākas ar vakaru (izņemot Lielo Sestdienu, kas sākas piektdienā vakarā un beidzas sestdienas 23:59).

Sākot ar XX gadsimta sākumu, ASV un citās valstīs parādījās pareizticīgo draudzes, kas izmanto rietumu litruģisko ritu. Šādas draudzes pārsvarā ietilpst Antiohijas Pareizticīgās baznīcas un Krievijas Pareizticīgās baznīcas ārzemēs sastāvā.

Thumb
Pareizticīgais priesteris un diakons vada Eiharistiju

Sakramenti pareizticībā

No XVI gadsimta pareizticīgie teologi ir pārņēmuši katoļu sholastisko mācību par septiņiem sakramentiem — Kristības, Mirres svaidīšanas, Eiharistijas, Grēku nožēlas, Eļļas svaidīšanas, Laulības un Ordinācijas sakramentu. Iepriekš šis skaitlis nebija nostatījies. Starp Baznīcas tēviem pastāvēja uzskats par sakramentu skaitu no 2 līdz 10. Atšķirībā no katolicisma, sakramentu skaits nekad netika oficiāli noteikts, jo tradicionāli sakramenti netika atdalīti no visiem pārējiem ritiem.

Atšķirības no Rietumu kristietības

Teoloģiskās atšķirības

Gadsimtu gaitā starp Pareizticīgajām baznīcām un Romas Katoļu baznīcu radās daudzas teoloģiskas atšķirības triadoloģijā (mācībā par Svēto Trīsvienību), eklesioloģijā (mācībā par Baznīcu), soterioloģijā (mācībā par cilvēka glābšanos) un marioloģijā (mācībā par Jaunavu Mariju).

Triadoloģiskās atšķirības:

  • Pareizticībā neatzīst Nīkajas-Konstantinopoles Ticības apliecinājuma katolicismā pieņemto formulējumu, kurā tika apgalvots, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (t.s. filioque).
  • Pareizticībā atzīst Svētās Trīsvienības trīs Personu divas esamības formas: Viņu esamību Viņu būtībā un Viņu izpausmi enerģijā. Katolicismā Trīsvienības enerģija tiek atzīta par radītu: piemēram, nesadegošais krūms, gaisma un gods, ko redzēja apustuļi Kristus apskaidrošanās brīdī, kā arī uguns mēles Vasarsvētkos ir tikai radīti simboli, kuri, reiz piedzimstot, pēc tam pārstāja eksistēt.
  • Romas Katoļu baznīca uzskata, ka žēlastībai ir “dievišķais cēlonis”, tāpēc tā tiek salīdzināta ar radīšanas aktu, savukārt, Pareizticīgajās baznīcās Dieva žēlastība tiek uzskatīta par Viņa tiešu darbību (enerģiju).
  • Katolicismā Svētais Gars var būt traktējams kā “mīlestība starp Tēvu un Dēlu” vai “mīlestība starp Dievu un cilvēkiem”, bet pareizticība māca, ka mīlestība ir visu triju Trīsvienības Personu kopīga darbība (enerģija), un, traktējot Svēto Garu kā mīlestību, Tas zaudētu savu personiskumu.

Eklesioģiskās atšķirības:

  • Pareizticība uzskata, ka vienīgais Baznīcas Galva ir Jēzus Kristus, tāpēc tā pilnīgi izslēdz jebkādas domas par to, ka varētu pastāvēt Baznīcas “redzamais galva”, savukārt, katolicismā Romas pāvests tiek uzskatīts par Kristus vietnieku uz zemes.
  • Pareizticībā neizceļ kādu vienu bīskapu, kas būtu augstāks par citiem. Pastāv tikai “goda hierarhija”, taču visi bīskapi ir vienlīdzīgi savā varā.
  • Pareizticībā lielākā vara ir Koncilam, bet katolicismā pāvestam. Katolicismā Koncilam nav tiesību noņemt pāvestu no amata, bet pareizticībā Koncils var noņemt patriarhu no amata.
  • Katoļu pāvesta nemaldības dogma (mācība, ka pāvests, runājot no katedras, nav spējīgs maldīties ticības un morāles jautājumos) tiek pilnīgi noliegta pareizticībā.
  • Pareizticība nepieņem katolicisma “dogmatiskās attīstība teoriju” — mācību, ka laika gaitā Baznīcai ir jāattīsta sava dogmatika. Pareizticībā dogmas vienmēr tika pieņemtas pretsvarā dažādām ķecerībām, bet katolicismā tās var radīties neatkarīgi no pastāvošām ķecerībām.
  • Pareizticība atzīst septiņus Ekumeniskos koncilus, kā arī dažus vietējos koncilus, kuru lēmumi ir pieņemti ekumeniskā mērogā. Katolicismā atzīst divdesmit vienu Ekumenisko koncilu, ieskaitot tos koncilus, kas notika pēc Baznīca sašķelšanās.
  • Katolicismā pastāv mācība, ka priestera ordināciju nav iespējams noņemt, jo tā tiek dota uz visiem laikiem, tāpat kā Kristību sakraments. Pareizticībā nav tādas mācības (kaut gan katolicisma ietekmē tā bija pārņemta un pat ierakstīta XVII gadsimta metropolīta Pētera (Mohilas) izdotajā katehēzē), tāpēc pastāv "ordinācijas noņemšanas" procedūra: kad kādu kanonisko pārkāpumu dēļ priesterim ne tikai kļūst aizliegts kalpot, bet arī tiek noņemts viņa priestera tituls, pēc kā viņš vairs netiek uzskatīts par kalpotāju vispār un viņa veiktie sakramenti netiek atzīti par sakramentiem.

Soterioloģiskās atšķirības:

  • Mācībā par glābšanos katolicismā kopš viduslaikiem tiek pievērsta liela uzmanība juridiskajiem tiesas principiem, tāpēc katoļu izpratnē grēks kā tāds vairāk tiek traktēts kā Dieva bauslības pārkāpums juridiskajā nozīmē. Pareizticībā grēks tiek traktēts pirmkārt kā cilvēka dvēseles slimība.
  • Kenterberijas Anselma izvirzīto “juridisko izpirkšanas teoriju”*, kas skaitās vispārpieņemta katolicismā, kaut arī viduslaiku katoļu sholastiķu ietekmē iegāja arī pareizticīgo autoru darbos, lielākā daļa mūsdienu pareizticīgo autoru kritizē. Pareizticībā ir izplatīta t.s. “organiskā izpirkšanas teorija”**, kuru vislabāk izteicis Verejas arhibīskaps Hilarions (Troickis).[4]
  • T.s. “pirmdzimtais grēks” bieži netiek traktēts kā juridisks pārkāpums, kuru izdarīja Ādams un pēc kura vainīga ir visa cilvēce, un kuru var “nomazgāt” Kristību sakramentā, bet kā Ādama grēka sekas — visu nākamo cilvēku dabas tiekšanās pēc grēka un nāvīgums, tāpēc — kā raksta teologs A. Osipovs — “Kristībās notiek nevis šo mūsu dabas īpašību iznīcināšana, bet gan piedzimšana, drīzāk, jaunā garīgā cilvēka sēklas iegūšana”.[5]
  • Pareizticība noliedz šķīstītavas pastāvēšanu. Daži pareizticīgie teologi mācīja, ka cilvēka dvēsele, ja tā pēc grēku nožēlas nenes pietiekamus “gandarīšanas augļus”, tā nonāk ellē, kur, līdzīgi kā šķīstītavā, mokas un vēlāk nonāk paradīzē, taču šī mācība visdrīzāk radās katolicisma ietekmē un nav apstiprināta visā Baznīcā.
  • Mācība par indulgencēm tiek noliegta. Epitīmija (t.s. “sods”, ko priesteris uzliek cilvēkam grēksūdzē) tiek uzlikta nevis kā sods, kuru izpildot, cilvēks saņem t.s. indulgenci, bet kā “zāles”, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkam cīnīties ar grēku un mierināt viņa sirdsapziņu.
  • Pareizticība noliedz katolisko mācību par svēto “virsnormas nopelniem” — labajiem darbiem, kurus svētie izdarīja, bet kuri viņiem nebija vajadzīgi, lai izglābtos, un kurus parastie ticīgie var izmantot savā labā, lai nenonāktu šķīstītavā. Nav arī mācības par glābšanos caur labajiem darbiem (bet atšķirībā no protestantisma nav viennozīmīgā apgalvojuma, ka cilvēks glābjas tikai caur ticību).
  • Praktiski visi pareizticīgie baznīcas tēvi māca par t.s. "muitām" — pēcnāves pārbaudījumiem, kuri ir dvēselei jāiziet un kuros nenosūdzētie grēki tai traucē nonākt paradīzē. Dažādiem autoriem muitu apraksts ir dažāds. Pareizticīgā baznīca nedogmatizē šo mācību, tāpēc pastāv tās gan simboliskie, gan tiešie skaidrojumi. Daudzi teologi norāda, ka populāri muitu iziešanas apraksti ir radušies katolicisma ietekmē.

* “Juridiskā izpirkšanas teorija” — mācība, ka Kristus upurs bija vajadzīgs, lai apstādinātu Dieva Tēva dusmas, kuras izraisīja Ādama izdarītais pirmdzimtais grēks.

** “Organiskā izpirkšanas teorija” — mācība, ka Kristus piedzimšana un upurēšanās bija izdarītas nevis ar mērķi apstādināt Dieva Tēva dusmas, bet ar mērķi apliecināt, ka Dievs jau iepriekš ir piedevis cilvēkiem viņu grēkus.

Marioloģiskās atšķirības:

  • Katoliskā dogma par Jaunavas Marijas nevainīgo ieņemšanu netiek atzīta, pirmkārt, tādēļ, ka pareizticīgie uzskata, ka Marijas nevainīgās ieņemšanas gadījumā viņa būtu atšķirta no visiem citiem cilvēkiem; otrkārt, tāpēc ka pareizticībā izpratne par pirmdzimto grēku atšķiras no katolicismā pieņemtās. Kaut gan daudzi pareizticīgie teologi un autori runāja par Marijas nevainīgo ieņemšanu vai arī Marijas atbrīvošanos no pirmdzimtā grēka Jēzus ieņemšanas brīdī, taču iespējams, tas notika katolicisma teoloģiskās domas izplatības dēļ.
  • Pareizticībā nav oficiālas dogmas par Marijas miesīgo uzņemšanu debesīs, kaut gan visā pareizticībā tiek atzīts fakts, ka Marija pēc savas aizmigšanas tika uzņemta debesīs.

Rituālās un tradīciju atšķirības

  • Raudzētās (nevis neraudzētās, kā Rietumos) maizes lietošana, sagatavojot Dāvanas, kuras pēc iesvētīšanas izmanto Eiharistijā, kā arī atļauja zīdaiņiem piedalīties Svētajā Komūnijā.[6][7]
  • Lieldienu dienas noteikšanas metodes atšķiras pareizticībā un katolicismā: pareizticībā Lieldienas tiek svinētas pēc Aleksandrijas pashālijas, bet katolicismā pēc Gregora pashālijas, taču Somijas Pareizticīgā baznīca arī atzīmē Lieldienas pēc Gregora pashālijas, bet dažas austrumu rita katoļu baznīcas — pēc Aleksandrijas pashālijas.
  • Atšķirības reliģiskās dzīves tradīcijā (piemēram, rietumu katoļu ritā bērni nesaņem Svēto Komūniju līdz noteiktam vecumam, bet pareizticībā bērni var saņemt Komūniju no kristīšanas brīža).[8]
  • Pareizticībā nav obligātā celibāta, kā tas ir Romas katoļu baznīcas rietumu ritā. Pareizticīgiem priesteriem ir ieteicams būt vai nu precētiem, vai nu mūkiem, kaut gan ir arī neprecēti priesteri, kas nedeva mūku svētsolījumus. Krievijas baznīcā visi bīskapi ir mūki, bet citās autokefālajās baznīcās lielākā daļa bīskapu ir vienkārši celibāti.
  • Katolicismā līdz XX gadsimtam pastāvēja tradīcija turēt gavēni sestdienās, bet pareizticībā gavēšana sestdienā ir aizliegta.
  • Katolicismā tiek uzsverts, ka kristiešiem nav jāgodina sestdiena, jo to ir aizvietojusi svētdiena, bet pareizticībā tiek godātas abas dienas.
  • Pareizticībā nav ārpusliturģiskas Svētās Eiharistijas godāšanas tradīcijas (adorācijas), tādēļ nav arī īpašu Kristus Miesas svētku (taču jāmin, ka rietumu rita Antiohijas patriarhāta draudzēs šāda prakse pastāv).
  • Pareizticībā nav specifisko katoļu kultu, piemēram, Jēzus sirds vai Marijas nevainīgās sirds godināšanas.
  • Katolicismā mirušos piemin 3., 7. un 30. dienā pēc viņu nāves, bet pareizticībā — 3., 9. un 40. dienā.
  • Pareizticībā netiek darīts tik liels akcents uz priestera lomu kā katolicismā. Piemēram, Kristībās rietumu rita katoļu priesteris saka frāzi "Es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā", bet austrumu rita pareizticībā "Tiek kristīts Dieva kalps (vārds) Tēva, amen, Dēla, amen, un Svētā Gara vārdā, amen."
  • Katolicismā ir tikai divi gavēņi, bet pareizticībā četri. Un pareizticībā ēšanas ierobežojumi ir daudz striktāti.

Bieži par Rietumu un Austrumu baznīcu atšķirībām tiek uzskatītas rietumu un austrumu rita atšķirības, kurām nav lielu teoloģisko nesaskaņu, piemēram, soliņi vai muzikāls pavadījums dievkalpojumos.

Pareizticības iedalījums

Vietājās autokefālās baznīcas

Thumb
Aleksandrijas Dievmātes Pasludināšanas katedrāle (Aleksandrijas patriarhāta galvenā katedrāle)

Vēsturiski izveidojušās virkne autokefālu (patstāvīgu) pareizticīgo baznīcu. Autokefālo baznīcu pārvalda Sinode, kuras galva ir patriarhs, arhibīskaps vai metropolīts. Šīs baznīcas ir savstarpēji neatkarīgas un vienlīdzīgas, savukārt, autonomās baznīcas pakļaujas kādai no autokefālajām baznīcām. Pastāv arī t.s. pašvaldošās baznīcas, kurām oficiāli nav autonomijas statusa, bet kurām ir autonomijas pazīmes. Šobrīd ir izveidojušās šādas autokefālās, autonomās un pašvaldošās baznīcas:

  1. Konstantinopoles Pareizticīgā baznīca;
    • Autonomās baznīcas Konstantinopoles baznīcas sastāvā:
    • Pašvaldošās baznīcas Konstantinopoles baznīcas sastāvā:
      • Ukraiņu Pareizticīgā baznīca Kanādā;
      • Ukraiņu Pareizticīgā baznīca ASV;
      • Ukraiņu Pareizticīgā baznīca diasporā;
  2. Aleksandrijas Pareizticīgā baznīca;
  3. Antiohijas Pareizticīgā baznīca;
    • Pašvaldošā Antiohijas Pareizticīgā Ziemeļamerikas arhibīskapija;
  4. Jeruzalemes Pareizticīgā baznīca;
    • Autonomā Sinajas Pareizticīgā baznīca;
  5. Krievijas Pareizticīgā baznīca;
    • Autonomās baznīcas Krievijas baznīcas sastāvā:
      • Ķīnas Pareizticīgā baznīca (de facto beidza pastāvēšanu);
      • Japānas Pareizticīgā baznīca;
    • Pašvaldošās baznīcas Krievijas baznīcas sastāvā:
      • Maskavas patriarhāta Igaunijas Pareizticīgā baznīca;
      • Moldovas Pareizticīgā baznīca;
      • Ukrainas Pareizticīgā baznīca (Maskavas patriarhāta)* (ar plašām autonomijas tiesībām – pēc Maskavas patriarhāta nolikuma);
      • Krievijas Pareizticīgā baznīca ārzemēs;
  6. Serbijas Pareizticīgā baznīca;
    • Autonomā Pareizticīgā Ohridas arhibīskapija;
  7. Rumānijas Pareizticīgā baznīca;
    • Pašvaldošās baznīcas Rumānijas baznīcas sastāvā:
      • Divu Ameriku Rumāņu Pareizticīgā metropolija;
      • Rietumu un Ziemeļeiropas metropolija;
  8. Bulgārijas Pareizticīgā baznīca;
  9. Gruzijas Pareizticīgā baznīca;
  10. Kipras Pareizticīgā baznīca;
  11. Grieķijas Pareizticīgā baznīca;
  12. Polijas Pareizticīgā baznīca;
  13. Albānijas Pareizticīgā baznīca;
  14. Čehijas zemju un Slovākijas Pareizticīgā baznīca;
  15. Pareizticīgā baznīca Amerikā (daļēji atzīta kā neatkarīga);
  16. Ukrainas Pareizticīgā baznīca (daļēji atzīta: šai baznīcai ir liturģiskie sakari tikai ar četrām autokefālajām baznīcām, bet citas baznīcas šo struktūru uzskata par šķeltniecisku);
  17. Maķedonijas Pareizticīgā baznīca – Ohridas arhibīskapija (šīs baznīcas autokefāliju ir atzinusi Serbijas baznīca, taču tiek gaidīta atzīšana arī no Konstantinopoles baznīcas);
  18. Latvijas Pareizticīgā baznīca (tās autokefāliju nav atzinusi Krievu Pareizticīgā baznīca).

Starp autokefālajām baznīcām pastāv goda hierarhija, kuru nosaka "Diptihs" — speciāls baznīcu saraksts.

*Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas statuss uz šo brīdi nav skaidrs. 2022. gada 27. maijā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un patriarha Kirila tam pausto atbalstu, Ukrainas Pareizticīgās baznīcas koncils pasludināja pilnīgu neatkarību no Maskavas patriarhāta, taču nav pasludinājis autokefāliju. Tādējādi Maskavas patriarhāts un Ukrainas valdība šo struktūru joprojām uzskata par piederīgu Krievijas baznīcai, taču pašas baznīcas jaunajā nolikumā tika izņemti visi punkti, kas paredzēja formālo atkarību no Maskavas patriarhāta un kuros tika pieminēts Maskavas patriarhāts. Ukrainas baznīcas dievkalpojumos vairs nav aizlūgumu par patriarhu Kirilu, bet baznīcas galvas, metropolīta Onufrija vadītajos dievkalpojumos patriarha Kirila vārds tiek pieminēts tikai Diptihā tam noteiktajā vietā.

Pareizticīgās baznīcas ārpus Ekumeniskās pareizticības

Pastāv daudzas denominācijas, kas atzīst pareizticības dogmas un iekārtu, taču nesastāv liturģiskajā un eiharistiskajā sadraudzībā ar Ekumenisko pareizticību. Šādu pareizticības virzienu mēdz saukt par "alternatīvo pareizticību". Šo denomināciju hierarhija netiek atzīta par kanonisku, tāpēc to pārstāvji nedrīkst piedalīties kanonisko pareizticīgo baznīcu dievkalpojumos un netiek pielaisti pie sakramentiem. Starp nekanoniskajām baznīcām var nebūt sadraudzības. Pie šādām baznīcām pieder:

  • Vecticībnieki (popieši un bezpopieši), kas sevi uzskata par senās pareizticības turpinātājiem;
  • "Īstenās pareizticīgās baznīcas" (tai skaitā "vecā stila" baznīcas Grieķijā, Bulgārijā, Rumānijā u.c.), kas atšķēlās no autokefālajām baznīcām politisko vai kalendāra maiņas iemeslu dēļ, uzskata sevi par senās pareizticības turpinātājiem un neatzīst Ekumenisko pareizticību;
  • Baznīcas, kas atšķēlās politisko maiņu (jauno valstu izveidošanās) dēļ un šobrīd cenšas gūt atzinību no Ekumeniskās pareizticības puses, jo, atšķirībā no "īstenajām baznīcām", tās atzīst Ekumeniskās pareizticības kanoniskumu:
    • Baltkrievijas autokefālā pareizticīgā baznīca;
    • Melnkalnes pareizticīgā baznīca;
    • Ukrainas Kijivas patriarhāta pareizticīgā baznīca;
    • Abhāzijas pareizticīgā baznīca;
    • Turcijas pareizticīgā baznīca.

Atsauces un piezīmes

Literatūra

Ārējās saites

Wikiwand in your browser!

Seamless Wikipedia browsing. On steroids.

Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.

Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.

Chrome
Wikiwand for Chrome
Edge
Wikiwand for Edge
Firefox
Wikiwand for Firefox