From Wikipedia, the free encyclopedia
Pūšļu fuks jeb pūšļaļģe (latīņu: Fucus vesiculosus) ir daudzgadīga brūnaļģe, kuras augšanas ilgums ir vidēji 4—5 gadi.[1] Pūšļu fuks ir viena no izplatītākajām un svarīgākajām biotopu veidojošām sugām Baltijas jūrā. Tā veidotais komplekss kalpo daudzām citām sugām kā mazuļu šķilšanās vieta, slēptuve un barošanās vieta.[2] Tā ir vienīgā daudzgadīgā makroaļģu suga, kas ieceļojusi no Atlantijas okeāna un piemērojusies īpatnējam Baltijas jūras sāļumam (3—30‰).[3] Pūšļu fuka izplatību Baltijas jūrā apdraud antropogēnā ietekme.[4]
Pūšļu fuks Fucus vesiculosus L. | |
---|---|
Klasifikācija | |
Valsts | Hromisti (Chromalveolata) |
Nodalījums | Heterokonti (Heterokontophyta) |
Klase | Brūnaļģes (Phaeophyceae) |
Rinda | Fuku rinda (Fucales) |
Dzimta | Fucaceae |
Ģints | Fucus |
Suga | Pūšļu fuks (F.vesiculosus) |
Pūšļu fuks Vikikrātuvē |
Pūšļu fuks ir tumši olīvbrūnā krāsā (jūras krastā izžūstot, kļūst gandrīz melnā krāsā),[5] kas, piestiprinājies uz akmeņainiem substrātiem, var izaugt līdz 2 m.[6] Aļģei ir savdabīga smarža un nepatīkama, bezgaršīga, sāļa garša.[5] Ar morfoloģiskiem veidojumiem suga pielāgojas augšanas apstākļiem.[7] Pirmkārt, Fucus vesiculosus laponī izveidojušies pūslīši, kuros ir gaiss, kas spēj aļģi ūdenī noturēt vertikāli, pacelt tuvāk gaismai. Pūslīši veidojas vasaras beigās. Otrkārt, tam ir rizoīdi — saknēm līdzīgi lapoņa izaugumi, kas piestiprina pūšļu fuku zemūdens substrātam. Aļģei nav vadaudu.[7] Fucus vesiculosus laponis dihotomi dalās — katrā zarošanas vietā tas sadalās divās vienādās daļās..[8] Fucus vesiculosus var sajaukt ar Fucus spiralis, ar kuru tas krustojas.[9]
Pūšļu fuks ir plaši izplatīts Arktikā un auksti mērenajos reģionos. Baltijas jūrā tas ir sastopams uz cieta substrāta un bieži dominē seklās makroaļģu sabiedrībās.[10] Pūšļu fuka augšanas apstākļi ir daudzveidīgi: sākot no plūdmaiņām pakļautiem akmeņainiem krastiem līdz pat purviem. Izplatības areāls plešas gar Atlantijas okeāna austrumu krastiem, sākot no Norvēģijas ziemeļiem līdz Marokai, ietverot arī Baltijas jūras un Baltās jūras areālus; kā arī gar Atlantijas okeāna rietumu krastiem, sākot no Kanādas līdz Ziemeļkarolīnai ASV. Norādes, ka sugas areāls sniedzas līdz Kanāriju un Azoru salām ir apšaubāmas.[11]
Pūšļu fuki ir divdzimumu organismi,[12] tiem ir vīrišķie un sievišķie dzimumi. Tie vairojas, izlaižot ūdenī olšūnas un spermatozoīdus, kas notiek tikai pilnmēness vai jauna mēness naktīs.[13] Dzimumšūnas attīstās īpašās tvertnēs lapoņa daivu galos. Pēc nonākšanas ūdenī olšūnas izdala vielas, uz kurām reaģē spermatozoīdi un ar vicu palīdzību peld pie olšūnām. Apaugļotā olšūna pārklājas ar apvalku un bez miera perioda sāk dīgt, veidojot jaunu aļģi.[14] Pūšļu fukam Baltijas jūras areālā ir divi vairošanās periodi: vasaras sākums (maijs–jūnijs) un rudens (septembris–novembris).[15]
Pūšļu fuks aug vidēji 1 līdz 6 metru dziļumā uz cietas, akmeņainas pamatnes. Labos caurredzamības apstākļos šī aļģe var augt līdz 15 m dziļumam.[8] Ziemeļjūrā pūšļu fuka vidējais dzīves ilgums ir trīs gadi, aizsargājamās teritorijās tas var maksimāli izdzīvot četrus līdz piecus gadus, savukārt Baltijas jūrā pūšļu fuka dzīves ilgums ir lielākas, reprodukcijas ilgums 4—5 gadi, daži indivīdi aizsargājamās teritorijās var izdzīvot pat 20 gadus.[12] Pūšļu fuka audzes dod patvērumu lielam skaitam dažādu sīku organismu. Sugu daudzveidības ziņā tie ir visbagātākie biotopi Baltijas jūrā. Tajos sastopamas 30 bezmugurkaulnieku un 10 aļģu sugas.[13] F.vesiculosus nodrošina patvērumu tādiem organismiem kā Spirobis spirobis, zālēdājiem izopodiem, kā arī gliemežiem, piemēram, Littorina obtusata.[16] Pētījumā par Rīgas līci atklāts, ka zems sāļums, viļņu darbība, barības vielu koncentrācija, ūdens caurredzamība un bezmugurkaulnieku–augēdāju klātbūtne var ietekmēt pūšļu fuka vairošanās spēju, veicinot resursu novirzīšanu no ģeneratīvo uz veģetatīvo orgānu veidošanos.[17] Lai aizsargātos no tā ēdājiem, pūšļu fuka neatņemama sastāvdaļa ir hlorotanīns, kam ir liela ekoloģiskā nozīme — tas pasargā arī no UV–starojuma un ir kā antioksidantu aģents.[18] Fucus vesiculosus vertikālais sadalījums (dziļuma ierobežojums) raksturo vides stāvokļa izmaiņas,[19] tāpēc to izmanto par bioindikatoru, lai izvērtētu apkārtējās vides stāvokli.
Pūšļu fuka izmantošanas iespējas ir plašas, to lieto kā mēslojumu, ķermeņa kopšanas līdzekli, piemēram, dušas želejā un ķermeņa krēmos, arī kā uztura bagātinātāju.[20] Ir veikti pētījumi par sugas izmantošanu vides stāvokļa izvērtēšanai, piemēram, lai noskaidrotu Čornobiļas katastrofas radītās sekas, veica radionuklīdu mērījumus Baltijas jūrā.[21] Pūšļu fuks bioakumulē arsēnu un ir pierādīts, ka tieši brūnaļģēs ir augstāka arsēna koncentrācija nekā zaļaļģēs un sārtaļģēs.[22] Pūšļu fuks kā bioindikators atspoguļo piesārņojuma potenciālo ietekmi organisma–biotopa kā arī populācijas/sugas–ekosistēmu līmenī.[23] Bioreducēšana ar Fucus vesiculosus var būt kā alternatīva un videi draudzīgs process, ko izmanto, lai atgūtu zeltu no atšķaidītiem hidrometalurģijas šķīdumiem.[24] Pūšļu fuka izmantošana medicīnā ir ļoti plaša. Pētījumos ir atklāts, ka brūnaļģes pozitīvi ietekmē cilvēka imūnsistēmu.[25] Fucus vesiculosus trīs galvenās sastāvdaļas ir jods, algīnskābe un fukoidāns. Jods pozitīvi veicina vairogdziedzera darbību, algīnskābe kā šķiedrviela ir noderīga, lai atbrīvotos no aizcietējumiem, savukārt fukoidāns — samazina holesterīna līmeni.[26]
Pūšļu fukam ir nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, tas ir patvērums dažādām sugām, piemēram, Spirorbis spirorbis un Littorina obtusata,[27] kā arī, piemēram, Fucus vesiculosus izplatības izmaiņas var būtiski ietekmēt Baltijas jūras piekrastes ekosistēmu, tostarp piekrastes zivju nozveju.[10] Fucus vesiculosus tiek uzkatīts par nozīmīgu biotopu bezmugurkaulnieku sugām. Pētījumi liecina, ka Fucus vesiculosus klātbūtne neliecina par augstu sugu dažādību, taču pūšļaļģe dod noteiktām sugām patvērumu, kur novērojama liela bezmugurkaulnieku biomasa. Izmainoties pūšļu fuka augšanas apstākļiem, izmainās bezmugurkaulnieku sastāvs, kas ietekmē augstākos trofiskos līmeņus, samazinot barības pieejamību zivīm.[28] Pūšļu fuku galvenokārt apdraud eitrofikācija un ūdens piesārņojums.[29] Daudzās piekrastes teritorijās barības un toksisko vielu noplūde ir radikāli mainījusi jūras bentosa struktūru un sugu sastāvu.[28] Eitrofikācija ļoti negatīvi iespaido jūras dzīvotnes, tā rezultātā savairojas pavedienaļģes, kas ap daudzgadīgajām jūraszālēm veido biezu klājienu, kā arī ūdenī daudzkārt palielinās mikroskopisko aļģu biomasa, tādējādi aizturot saules gaismu. Tā rezultātā samazinās platības, kas piemērotas parastās jūraszāles, pūšļu fuka un sārtaļģu izplatībai. Kādreiz pūšļu fuks Baltijas jūrā bija sastopams līdz pat 8 m dziļumam, taču tagad tā izplatība robežojas ar 5 m atzīmi.[13] Ievērojama izplatības samazināšanās vai pat izzušana ir novērojama tādos apgabalos kā Stokholmas arhipelāgā, Tallinas līcī un Gdaņskas līcī, Helsinku arhipelāgā un Rīgas līcī.[10] Pētījums par F.vesiculosus samazināšanos Somijas dienvidkrastā laika posmā no 1977.g līdz 1981.g, liecināja, ka sāļuma pieaugums un augstā barības vielu koncentrācija Baltijas jūras Z-daļā rada negatīvas sekas uz fuku audzēm.[30] Brūnaļģu fuku audzes jūrā ir Latvijā īpaši aizsargājama dzīvotne.[31]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.