Neatkarība
stāvoklis, kad tauta vai valsts nav pakļauta kādai citai varai savā teritorijā un starptautiskajās attiecībās / From Wikipedia, the free encyclopedia
Neatkarība ir stāvoklis,[1] kad valstij, tautai vai organizācijai ir pašnoteikšanās, pašpārvalde, tā nav citas, augstākas varas pakļautībā. Neatkarības iegūšana bieži nozīmē veiksmīgi izcīnītu atdalīšanos, un tāpēc tiek svinēta. Neatkarības iegūšanas datums parasti ir datums, kopš kura valsts ir suverēna, bet var arī nozīmēt kādu nozīmīgu datumu nācijas veidošanā — dibināšanu, apvienošanu, vai būtisku valsts varas maiņu. Šajā datumā parasti ir neatkarības diena.
Ar neatkarību saprot arī patstāvību, piemēram, persona neatrodas citu pakļautībā, pati pieņem lēmumus. Tiesvedībā neatkarība ir viens no tiesnešu darbības principiem. Tas nozīmē, ka tiesneši lemjot lietas balstās tikai uz likumu, faktiskajiem lietas apstākļiem un personisko pārliecību, nepieļaujot iejaukšanos no malas. Tiesību aktos noteiktas šī principa garantijas, kā arī atbildība par attiecīgā principa pārkāpšanu.