Mikrokontrollers
From Wikipedia, the free encyclopedia
Mikrokontrolieris (starptautiskā saīsinājumā MCU, µC vai sarunrakstībā uC) ir mazs dators, kas sastāv tikai no vienas vienkristāla mikroshēmas. Mikrokontrolieris satur vienu vai vairākus procesorus, atmiņu un programmējamu ievades/izvades perifēriju. Mikrokontrolierus izmanto automātiski vadītām ierīcēm, piemēram, automobiļu dzinēja vadības sistēmās, elektroniskos medicīnas implantos, tālvadības pultīs, biroja tehnikā, elektroinstrumentos, rotaļlietās un citās t. s. iegultās sistēmās. Samazinoties mikrokontrolleru izmēriem un cenai, kļūst iespējami un ekonomiski izdevīgi digitāli vadīt arvien plašāku ierīču un procesu klāstu. Liela daļa mikrokontrolleru ietver sevī arī analogos komponentus, kuri ļauj vadīt neciparu elektroniskās sistēmas.
Daži mikrokontrolleri izmanto 4 bitu datu vārdus un maza enerģijas patēriņa labad darbojas frekvencēs, zemākās par 4 kHz. Šādu mikrokontrolleru jauda atrodas dažu milivatu vai pat mikrovatu diapazonā. Gaidīšanas režīmā, kad procesora taktētājs un vairums perifērijas ierīču ir izslēgti, bet mikrokontrollers, saglabājot savu funkcionalitāti, tikai gaida kādu notikumu (piemēram, pogas nospiešanu vai citu ārējo signālu), enerģijas patēriņš var būt mērāms tikai nanovatos. Tas ļauj ilgstoši darbināt daudzus mikrokontrollerus no baterijas. Citi mikrokontrolleri, savukārt, spēj kalpot jomās, kurās ir kritiski svarīga ātra datu plūsmas apstrāde. Šādi mikrokontrolleri tiek darbināti ar augstu taktētāja frekvenci gigahercu diapazonā un augstu enerģijas patēriņu.