Līdzskanis
From Wikipedia, the free encyclopedia
Par līdzskani (IPA: [liːt͡s.skɑ.nis]) vai konsonantu artikulatorajā fonētikā sauc tādu valodas skaņu, kuras radīšanai tiek pilnībā vai daļēji slēgts augšējais balss trakts. Par augšējo balss traktu sauc tā daļu virs gāmura.
Artikulācijas vietas |
Labiāla |
Bilabiāla |
Labiāli velāra |
Labiāli alveolāra |
Labiodentāla |
Bidentāla |
Koronāla |
Lingvolabiāla |
Interdentāla |
Dentāla |
Alveolāra |
Apikāla |
Lamināla |
Postalveolāra |
Alveopalatāla |
Retrofleksa |
Dorsāla |
Palatāla |
Labiāli palatāla |
Velāra |
Uvulāra |
Uvulāri epiglotāla |
Radikāla |
Faringāla |
Epiglotāli faringāla |
Epiglotāla |
Glotāla |
Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti. |
Svešvārds konsonants cēlies no latīņu valodas vārdiem con (līdz, ar) un sonare (skanēt), no kā atvasināts pierastākais latviskais termins «līdzskanis». Konsonanta ideja bija tā, ka tā ir skaņa, kura pati par sevi, bez patskaņa, skanēt nevar; vismaz tā tas ir latīņu valodā. Tomēr šī koncepcija nav vispārīga, jo tādās valodās, kā nuhalku, vārdā var būt līdzskaņi bez neviena patskaņa.
Tā kā līdzskaņu skaits pasaules valodās ir lielāks, nekā līdzskaņu burtu skaits jebkurā no alfabētiem, lingvisti izstrādājuši sistēmu, ko sauc par Starptautisko fonētisko alfabētu, lai katram jebkurā valodā iespējamam līdzskanim atbilstu unikāls simbols. Arī latviešu alfabētā ne katrai skaņai atbilst savs burts. Piemēram, afrikātas [dz] un [dʒ] tiek attēlotas ar digrāfiem dz un dž, burts h atbilst skaņām [x] un [h].