Plātņu tektonika
From Wikipedia, the free encyclopedia
Plātņu tektonika ir mūsdienu ģeoloģiska teorija par litosfēras kustību. Šī teorija apgalvo, ka Zemes garoza sastāv no vairākām tektoniskām plātnēm, kuras visu laiku atrodas pastāvīgā kustībā attiecībā vienai pret otru. Okeāniskā tipa Zemes garozas plātnes visu laiku atjaunojas, spredinga procesā veidojot jaunas virsmas. Savukārt subdukcijas dēļ okeāniskās plātnes tiek bīdītas zem kontinentālajām vai salu lokiem un iegrimst Zemes mantijā, kur tās izkūst. Plātņu tektonika skaidro arī zemestrīču, vulkānu izvirdumu veidošanos, kuri visbiežāk notiek tieši pie plātņu robežām.
1920. gadā Alfrēds Vegeners pirmo reizi izvirzīja teoriju, ka Zemes garoza kustas tieši tektonisko plātņu kustības rezultātā. Sākotnēji šī teorija neguva atbalstu no pārējiem zinātniekiem. Teorijas atdzimšana notika 1960. gadā, kad tika iegūti dati no okeānu dzīļu mērījumiem, kuri liecināja par plātņu paplašināšanos un subdukciju (palīšanu zem citām plātnēm). Šie priekšstati apvienojumā ar veco kontinentu dreifēšanas teoriju izveidoja plātņu tektonikas mūsdienu teoriju, kura drīz vien kļuva par vispārpieņemtu koncepciju zinātnēs par Zemi.