From Wikipedia, the free encyclopedia
Konstantinopoles okupācijas (tag. Stambula, 1918. gada 13. novembris — 1923. gada 4. oktobris) laikā Antantes valstis okupēja Osmaņu impērijas galvaspilsētu uzreiz pēc Mudrosas pamiera pēc Pirmā pasaules kara. Okupāciju iedala divos posmos:
| Konstantinopoles okupācija | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Turcijas neatkarības karš | |||||||
 USS Noma (SP-131) pie Dolmabahčes pils (1920) | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
.svg){kind=small} Itālija |
 Turku revolucionāri | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
 Luiss Franšē d'Esperijs |
Selahattins Adils pašā | ||||||
1923. gada 23. augustā, uzreiz pēc Lozannas miera līguma noslēgšanas sākās sabiedroto karaspēka evakuācija. Pirmie turku spēki ienāca pilsētā jau 1923. gada 6. oktobrī.
Pēc Mudrosas pamiera bija pagājušas tikai 13 dienas, kad Konstantinopolē iesoļoja pirmie Francijas karavīri, bet jau 1918. gada 13. novembrī pilsētā ieradās pirmie Lielbritānijas spēki. Pēc vairāku pilsētas rajonu ieņemšanas sabiedroto karaspēks nodibināja pilsētā militāru pārvaldi.
Papildus Konstantinopoles okupācijai tika okupēta arī Izmira, un šie notikumi lika mobilizēt Turku nacionālās kustības spēkus un uzsākt Turcijas neatkarības karu.[2]
1920. gadā Konstantinopolē dzīvoja aptuveni 1—1,2 miljoni iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 560 tūkstoši piederēja musulmaņu milletam, 385 tūkstoši — grieķu milletam, 118 tūkstoši — armēņu milletam un 45 — jūdu milletam.[3]
Mudrosas pamiera līgums, ar kuru tika izbeigta Osmaņu impērijas līdzdalība Pirmajā pasaules karā, ietvēra nosacījumus Bosfora un Dardaneļu fortu okupācijai. 1918. gada 30. oktobrī admirālis Somersets Artūrs Gogs-Kaltorps, kas pārstāvēja Lielbritānijas valdību, pauda Antantes viedokli, apgalvojot, ka Antantes mērķis nav apturēt valdības darbu vai to pakļaut militārai kontrolei, okupējot Konstantinopoli.[4] Tomēr šis paziņojums un tas, ka Konstantinopoles okupācija nav minēta pamiera līgumā, netraucēja patiesībā rīkoties citādi. Artūrs Gogs-Kaltorps vēlāk apliecināja patiesos britu nolūkus, apgalvojot, ka viņi „nekādā ziņā nav jebkura turka pusē un pēdējiem nav jebkāda pamata cerībām.”[5] Osmaņu valdības pārstāvji pēc tikšanās ar Kaltorpu atgriezās Konstantinopolē ar slepenu vēstuli, kas bija domāta tikai lielvezīram Raufam bejam un sultānam, kurā briti solīja, ka jūras šaurumu nocietinājumu okupācijā piedalīsies tikai Lielbritānija un Francija un okupētajās teritorijās varēs atrasties arī neliels Osmaņu karaspēka kontingents, lai uzturētu valsts pārvaldes suverenitāti.[6]
Saskaņā ar britu vēstnieka (1920—1924) sera Horeisa Rumbolda teikto pēc Mudrosas pamiera līguma noslēgšanas sultāns tā arī patiesībā neizprata militāro un politisko notikumu nozīmi un nevarēja pat iedomāties, ka Osmaņu impērijas sadalīšana ir viņa aizturēšanas rezultāts. Sultāns pastāvīgi atradās turku nacionālistu vidū, kas bija lojāli un darītu pilnīgi jebko, lai saglabātu impēriju. Iespējams, pateicoties šiem cilvēkiem, sultāna acīs vairāki turku revolucionāri neatbilda apzīmējumam „turks”.
Pēc britu vēstnieka teiktā, sultāns neaptvēra un nevarēja pieņemt kemalistu idejas, kuras pauda Turku Nacionālā kustība. Sultāns uzskatīja, ka turkus tiesīgs pārstāvēt ir vienīgi viņš pats kopā ar sev tuvustāvošajām personām. Sultāns esot uzskatījis, ka Mustafa Kemals ir Maķedonijas revolucionārs ar nenosakāmu izcelsmi, Bekirs Sami — čerkess un pārējie revolucionāri — turciski runājoši albāņi.
Osmaņu teritoriju sagrābšanai sabiedrotie negaidīja miera līguma noslēgšanu. Jau 13 dienu laikā pēc Mudrosas pamiera Francijas karaspēks iesoļoja Konstantinopolē (tag. Stambula). 1918. gada 3. novembrī frančiem pievienojās Lielbritānijas spēki un jau decembra sākumā Konstantinopoles vairāki rajoni bija pilnībā pakļauti sabiedroto militārajai pārvaldei.
1919. gada 8. februārī Francijas ģenerālis Luiss Franšē d'Esperijs pilsētā iejāja uz balta zirga, atdarinot sultāna Mehmeda II iejāšanu pilsētā 1453. gadā pēc Konstantinopoles aplenkuma, tā parādot, ka osmaņu pārvaldei šajā pilsētā ir pienākušas beigas. 1919. gada 13. novembrī Bosforā ienāca sabiedroto flote.
Pēc pamiera noslēgšanas komisārs admirālis Somersets Artūrs Gogs-Kaltorps tika iecelts par militāro padomnieku Konstantinopolē. Pirmais viņam uzticētais uzdevums 1919. gadā bija aptuveni 160—200 Tevfika pašā valdības darbinieku apcietināšana.[7] No tiem 30 bija jāizsūta trimdā uz Maltu (Izsūtījums trimdā uz Maltu).
Kaltorpam bija uzticēts vajāt un apcietināt tikai Tevfika pašā valdības turkus un militāros vadītājus. Viņš izdeva paziņojumu par to, ka stājusies spēkā militāra okupācija un nepakļaušanās tiks sodīta ar smagāko sodu. Tomēr šādai nostājai nepiekrita pārējie sabiedrotie. Francijas valdība paziņoja, ka šādā veidā pagaidām aizdomās turētie „turku musulmaņi tiek nostādīti sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar bulgāru, austriešu un vācu pretiniekiem, kas netiek nedz arestēti, nedz vajāti.”[8] Osmaņu valdība un sultāns saprata, ka nav citas izejas. 1919. gadā sabiedrotos informēja par to, ka Osmaņu impērija ir pakļāvusies okupācijas nosacījumiem ar visu tās pārvaldi. Ziņojumā arī tika noteikts, ka jebkādus neskaidrus jautājumus (arī jautājumu par armēņiem) abu pušu starpā risinās īpaša komisija, kurā pieaicināmi arī divi tiesību uzraugi.[8]
Kaltorpa ziņojums arī izpelnījās paša sultāna ievērību, jo Osmaņu tradīcijas paredzēja, ka nopietnu nesaskaņu laikā spēcīgākajam vadonim pasniedz vērtīgu dāvanu, pat galvu nociršanu savā pusē esošajiem. Šajā gadījumā, ja būtu bijis zināms, ka Kaltorpu varētu samierināt, ziedojot cilvēkus no Savienības un progresa komitejas, tas noteikti būtu izdarīts.[9] 1919. gada 28. aprīlī sākās kara tiesas un tiesā tika iesniegti 42 dokumenti kā pierādījumi lietā pret Osmaņu valsts amatpersonām.[10] 22. jūlija tiesas sēdē tika konstatēta vairāku amatpersonu vaina, rīkojoties pretvalstiski un rīkojot masu slepkavības.[11] Tomēr tika atzīts, ka tiesa nebija īpaši veiksmīga, jo, lai saglābtu impēriju, šos cilvēkus Osmaņi jau bija nolēmuši ziedot. Okupācijas spēku tiesības arī tika apšaubītas, un vēlāk Kaltorps rakstīja uz Londonu, ka okupācija „līdzinās farsam un kaitē gan pašu, gan turku valdības prestižam.” Sabiedrotie šīs Osmaņu tiesas nosauca par taisnīguma parodiju un ierosināja pārcelt tiesvedību uz Maltu, kur varētu notikt starptautiska tiesa. Starptautiskais tribunāls nepieņēma Osmaņu tiesu pierādījumus un lēmumus un, uzsākot lietu izskatīšanu, Kaltorpu nomainīja Džons de Robeks, kurš paziņoja, ka „iepriekšējo tiesu konstatējumi un lēmumi vispār nav derīgi”.[12] Līdz ar to visus apcietinātos, kas bija nogādāti uz Maltu, atbrīvoja.
Tikko kā Galipoli kaujas uzvarētājs Mustafa Kemals kļuva par Anatolijas ģenerālinspektoru, viņš saņēma pirmos brīdinājumus par to, ka šajā reģionā netiek nekas darīts situācijas uzlabošanai. Kaltorps paziņoja, ka Kemalu jāatsauc, bet, pateicoties Kemala draugiem valdības aprindās, tika atrasts kompromisa variants un vismaz oficiāli tika sašaurinātas ģenerālinspektora pilnvaras. Līdz ar to amata nosaukums ģenerālinspektors kļuva par nosaukumu amatam, kam nav nekādu tiesību dot rīkojumus vai vadīt karaspēku. Kad Kaltorps apjauta, kāda ir Kemala nozīme jaunajā Turku nacionālajā kustībā, viņš nosūtīja īpašu ziņojumu par Mustafa Kemalu uz Lielbritānijas Ārlietu ministriju. Ministrijas Austrumu lietu departamenta vadītājs Džordžs Kidsons uzskatīja, ka Kaltorps pārspīlē un jau 1919. gada 5. augustā viņš tika pārcelts no Konstantinopoles citur.
Somerseta Artūra Goga-Kaltorpa vietā par Vidusjūras galveno komandieri un Konstantinopoles augsto komisāru tika iecelts Džons de Robeks, kurš pirms tam Krievijā un Turcijā bija atbildīgs par dažādām operācijām.
Džonu de Robeku neapmierināja Osmaņu valdības izaicinošā nostāja, un 1920. gadā, kad viņš ieradās, viņam tika sniegti ziņojumi par to, ka turku revolucionāru rokās nokļuvis ievērojams ieroču daudzums. Vienā no savām vēstulēm uz Londonu viņš neizpratnē vaicāja: „Pret ko tiks pielietoti šie resursi?”
1920. gada februārī Londonā tika sarīkota konference, kurā tika apspriesti Sanremo konferencē piedāvājamie risinājumi. Konferences dalībniekus de Robeks brīdināja par to, ka Anatolija pakāpeniski pāriet sacelšanās stadijā un būtu nepieciešams pakļaut sultānu lielākai kontrolei un ātri rīkoties, lai apspiestu nemierniekus.
Jaunizveidotais Osmaņu parlaments neatzina faktiski pastāvošo okupāciju un izstrādāja Nacionālo paktu (turku valodā: Misak-ı Milli). Nacionālā pakta pamatā bija seši pamata nosacījumi:
Laikā, kad Konstantinopolē aizsāka ideju par pašnoteikšanos, Indijā Kilafata kustība mēģināja ietekmēt britu valdību, lai saglabātu Osmaņu kalifātu. Neskatoties uz to, ka tā bija tikai reliģiska kustība, tā sasaucās ar plašāku Indijas neatkarības kustību. Abas kustības (Konstantinopolē un Indijā) pauda idejas, kurām tika pievērsta liela uzmanība 1920. gada Londonas konferencē.
Osmaņu impērijas sadalīšanai bija nepieciešama nostiprināšana. 1920. gada 4. martā Londonā Antante nolēma izpildīt tās iepriekš noslēgto slepeno vienošanos un uz tās pamata sastādīt Sevras līgumu. Lai nebūtu nekādu šķēršļu šādu nolūku īstenošanā, vajadzēja vispirms neitralizēt jebkādus pretiniekus no Osmaņu impērijas puses (sultāns, nemiernieki u.c.). Sabiedroto spēkiem Konstantinopolē tika doti attiecīgi rīkojumi.
Politiskajā ziņā līguma apspriešana tika paredzēta tikai ar Grieķiju (kristiešu pārvalde), Armēniju (franču un kristiešu pārvalde), Itālijas okupētajām teritorijām (kristiešu pārvalde), Vilsona Armēniju (kristiešu pārvalde) no vienas puses un ar Osmaņu impēriju (musulmaņu pārvalde) — no otras. Osmaņu impērijas musulmaņi šādu sadalījumu uztvēra kā savas suverenitātes zaudējumu un Anatolijā sākās nemieri.
Briti uzskatīja, ka, ja nevar pārņemt pilnīgu kontroli Anatolijā, vajadzētu sākumā samierināties ar kontroli Konstantinopolē un tad no turienes pakāpeniski apturēt jebkādu pretošanos. Tā rezultātā sākās Turku Neatkarības karš un britu ārlietu resoram tika uzticēts izstrādāt plānu, kā apturēt šādu pretošanos. Briti nolēma izmantot tādu pašu piegājienu, kā arābu sacelšanās gadījumā. Britu plāns paredzēja nošķirt sultānu no valdības un sanaidot vienu milletu pret citu, piemēram, kristiešu milletu pret musulmaņu milletu. Sīkāk par šī plāna realizēšanu lasīt rakstā Turcijas neatkarības karš.
14. martā tika ieņemts Telegrāfa nams un naktī uz 15. martu britu karaspēka vienības sāka pa vienai ieņemt svarīgākās valsts iestādes un arestēt turku nacionālistus. Operācija neizdevās bez upuriem, jo tai pretojās 10. divīzija un mūzikas skola, kā rezultātā no britu lodēm mira vismaz desmit mūzikas studentu, bet nav skaidri zināms kopējais nogalināto skaits. 18. martā sanāca Osmaņu parlaments un pieņēma protesta paziņojumu sabiedrotajiem, norādot, ka „piecu parlamenta locekļu aizturēšana ir nepieņemama”. Atņemot parlamentam lemšanas spējas, briti sultānu atstāja kā vienīgo, kam ir jebkādas tiesības pieņemt lēmumus Osmaņu impērijā. Līdz ar to sultāns pilnībā pakļāvās britiem. 11. aprīlī sultāns izdeva savu paziņojumu, lai skaidrotu parlamenta atlaišanu un 150 politiķi jau bija devušies izsūtījuma gaitās uz Maltu. Sultāns paziņoja: „Vairs neviens nav palicis, ko varētu vainot par to, kas drīzumā notiks.”
Parlamenta atlaišanai sekoja reidi, kuru rezultātā tika slēgts laikraksts „Jauna diena” (turku valodā: Yeni Gün). Laikraksts piederēja Junusam Nadi Abaliolam (turku valodā: Yunus Nadi Abalıoğlu), kas bija ietekmīgs žurnālists un publicēja ziņas ārpasaulei par notikumiem Turku Neatkarības karā.
1920. gada 16. martā, kas bija sadursmju trešā diena, sabiedrotie oficiāli pasludināja okupācijas faktu:
| “ | Lai nepieļautu turku nacionālisma izplatīšanos, ģenerālis sers Džordžs Milne un sabiedrotie spēki ir okupējuši Konstantinopoli.
|
” |
Miera līguma (Sevras līgums) noslēgšana bija ieplānota jūnijā un līdz šim laikam bija jāaptur jebkādas pretošanās kustības.
Briti uzskatīja, ka Turku revolucionāri sākumā apturami ar esošajiem spēkiem Anatolijā, izmantojot britu apmācības un materiālo atbalstu. Lai to īstenotu, Konstantinopoles valdība (valdība bez parlamenta) nozīmēja pati savu ārkārtējo ģenerālinspektoru Suleimanu Šefiku pašā un izveidoja jaunu drošības dienestu (turku valodā: Kuva-i Inzibatiye), lai kopā ar britiem pieveiktu nacionālistus. Briti papildus tam sniedza arī atbalstu vairākām partizānu grupām visā Anatolijā (partizānu grupas dēvēja par neatkarīgo armiju), kuras vadīja čerkesu bēgļi, kas Anatolijā bija atnākuši, bēgot no Krievijas Impērijas spēkiem.
Tomēr partizānu vienībām neveicās cīņā pret nacionālistiem. Viena no lielākajām un nozīmīgākajām cīņām notika pie Izmitas, kur pēc tam, kad nacionālisti bija sakāvuši partizānus, tos no gaisa sāka bombardēt briti. Bombardēšanas rezultātā izdevās panākt nacionālistu spēku atkāpšanos, bet tas jau izraisīja paniku Konstantinopolē. Britu komandieris ģenerālis Džordžs Milne lūdza papildspēkus un, veicot aprēķinus, norādīja, ka nepieciešamas vismaz divdesmit septiņas divīzijas, lai apturētu nacionālistu virzību. Britu armijai nebija šādu spēku un briti nevēlējās pārcelt spēkus no citurienes, jo bija izsludināta uzvara Pirmajā pasaules karā. Šāda karaspēka pārcelšanai būtu nopietnas politiskas sekas. Britu valdība saprata, ka kara laikā nacionālistu kustība ir kļuvusi ļoti spēcīga un tai pretī tagad var stāties tikai labi apmācīti un apgādāti spēki, kādi bija Grieķijai. Briti lika izformēt Kuva-i Inzibatiye vienības.
Jūnija vidū sultānu iepazīstināja ar līguma nosacījumiem. Līguma nosacījumi bija daudz nežēlīgāki, nekā tika gaidīts sākumā. Tomēr, ņemot vērā veikto militāro spiedienu okupācijas laikā, sabiedrotie zināja, ka nekādu būtisku iebildumu nebūs.
ASV:
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
