Jāsirs Arafāts
From Wikipedia, the free encyclopedia
Jāsirs Arafāts (ياسر عرفات, Yasser Arafat), īstajā vārdā Mohameds Abdelraūfs Arafāts el Kudva el Huseinī (محمد عبد الرؤوف القدوة الحسيني, Mohammed Abdel-Raouf Arafat al-Qudwa al-Husseini; dzimis 1929. gada 24. augustā Kairā, miris 2004. gada 11. novembrī Parīzē) bija Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas dibinātājs un vadītājs, Palestīnas autonomijas prezidents un 1994. gada Nobela miera prēmijas laureāts.[3]
Jāsirs Arafāts ياسر عرفات (Yāsir `Arafāt) | |
---|---|
1. Palestīnas autonomijas prezidents | |
Amatā 1996. gada 20. janvāris — 2004. gada 11. novembris | |
Premjerministrs |
Mahmuds Abāss Ahmeds Kurei |
Pēctecis |
Rauhi Fatuhs Mahmuds Abāss |
| |
Dzimšanas dati |
1929. gada 24. augustā Kaira, Ēģipte[1] |
Miršanas dati |
2004. gada 11. novembrī (75 gadu vecumā) Parīze, Francija |
Tautība | palestīnietis |
Politiskā partija | Fatah |
Dzīvesbiedrs(-e) | Suha Arafata |
Reliģija | islāms[2] |
Paraksts |
Arafāts tika pretrunīgi vērtēts visas savas politiskās karjeras garumā. Viņa atbalstītāji uzskata Arafātu par varonīgu brīvības cīnītāju, kas simbolizē palestīniešu nacionālos centienus. Arafāta oponenti apraksta viņu kā teroristu, kas atbalstījis vardarbību. Daļa palestīniešu apsūdzēja Arafātu politiskā korupcijā un kritizēja viņu kā vāju līderi, kas pārlieku piekāpies Izraēlai 1993. gadā parakstītajā Oslo līgumā, ar kuru palestīnieši atzina Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu un tika izveidota autonoma Palestīnas pašpārvalde, par kuras prezidentu kļuva Arafāts.