Iznīcinātāju bataljoni
From Wikipedia, the free encyclopedia
Iznīcinātāju bataljoni (krievu: истребительные батальоны) bija PSRS militarizēti formējumi Otrā pasaules kara laikā un neilgi pēc tā. Iznīcinātāju bataljoni tika izveidoti piefrontes rajonos 1941. gada vasarā pēc Vācijas uzbrukuma PSRS. Bataljonu uzdevums bija cīņa ar iespējamo pretinieku desantu, vietējās pretošanās apspiešana un militāro objektu apsardze. Bataljoni bija pakļauti Iekšlietu komisariātam. 1941. gada jūlijā PSRS bija izveidoti 1755 iznīcinātāju bataljoni ar 328 tūkstošiem cilvēku. Sarkanajai armijai atkāpjoties, 250 tūkstošus cilvēku iekļāva regulārās armijas rindās, bet ap 30 tūkstošu atstāja partizānu cīņām. Pēc kara beigām bataljoni tika izmantoti cīņai pret mežabrāļiem Baltijas republikās un Ukrainas nemiernieku armiju Rietumukrainā, kā arī represiju veikšanai.
Iznīcinātāju bataljoni | |
---|---|
NKVD Tulas nodaļas iznīcinātāju bataljona komandieru un kaujinieku grupa 1941. gads. | |
Darbība | 1941. gada 24. jūnijs – 1954. gads |
Valstis | Padomju Savienība |
Tips | Paramilitārs |
Loma | Iekšējā drošība |
Lielums | 328 000 |
Daļa no |
NKVD Sarkanā armija |
Motto(s) | Ja ienaidnieks nepadosies, viņš tiks iznīcināts. |
March | Internacionāle |
Gadadienas | 24. jūnijs |
Komandieri | |
Ievērojami komandieri |
Dmitrijs Kramarčuks Mihails Pasternaks |