![cover image](https://wikiwandv2-19431.kxcdn.com/_next/image?url=https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/b/b2/Italy%252C_administrative_divisions_-_lv_-_colored.svg/langlv-640px-Italy%252C_administrative_divisions_-_lv_-_colored.svg.png&w=640&q=50)
Itālijas reģioni
From Wikipedia, the free encyclopedia
Itālijas reģioniem tika piešķirtas reģionālās autonomijas tiesības 1948. gada konstitūcijā, kurā tiek noteikts, ka tās konstitūcijas loma ir atzīt, aizsargāt un atbalstīt lokālo autonomiju, nodrošināt, lai valsts līmenis būtu pēc iespējas decentralizētāks, kā arī īstenot principus un likumus, veidojot autonomiju un decentralizāciju.
![Thumb image](http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/b/b2/Italy%2C_administrative_divisions_-_lv_-_colored.svg/320px-Italy%2C_administrative_divisions_-_lv_-_colored.svg.png)
Pieciem reģioniem (Friuli-Venēcijai Džūlijai, Sardīnijai, Sicīlijai, Trentino-Alto Adidžei un Valle d'Aostai) ir piešķirts īpašs autonomijas statuss, kas atļauj tiem regulēt reģionālo likumdošanu un specifisku lokālo politiku kultūras jomā, kā arī ģeogrāfiskās atrašanās īpatnības un minoritāšu pastāvēšanas dēļ. Pārējie 15 reģioni tika izveidoti tikai 1970to gadu sākumā.
2017. gada oktobrī arī Lombardijas un Veneto (Venēcijas) reģioni rīkoja referendumu par plašākām vietējās varas pilnvarām drošības, migrācijas, vides un izglītības jautājumu risināšanā.[1]