Pireneju pussala

Pireneju pussala vai Ibērijas pussalu (spāņu: península ibérica, portugāļu: Península Ibérica) atrodas Dienvideiropā.^[1] Mūsdienās šajā pussalā atrodas Spānija, Portugāle, Andora un Gibraltārs. Otra lielākā Eiropas pussala pēc Skandināvijas pussalas.

Pireneju pussala
península ibérica Península Ibérica
Pireneju pussala no SKS naktī
Pireneju pussala
Ģeogrāfija
Koordinātas	40°N 4°W
Platība	583 254 km²
Augstākais kalns	Mulasens 3482 m
Administrācija
Valsts	Spānija  Portugāle  Andora  Gibraltārs
Lielākā pilsēta	Madride
Demogrāfija
Iedzīvotāji	53 000 000
Pamatiedzīvotāji	spāņi, portugāļi, kataloņi
Pireneju pussala Vikikrātuvē

Pireneju pussala atrodas galvenokārt subtropu joslā, ziemeļos mazliet mērenajā joslā, kā arī šādās dabas zonās: mūžzaļie cietlapju meži un krūmāji, platlapju meži un augstumjoslojuma apgabali. Pireneju pussalā no kultūraugiem galvenokārt audzē olīvas, vīnogas, citrusaugus un kviešus.

Vēsture

Pireneju pussalā cilvēki apmetās jau akmens laikmetā, un pirms vairāk nekā 30 000 gadiem šeit dzīvoja neolīta sabiedrības. Slaveni ir Altamiras alas zīmējumi Spānijā, kas datēti ar šo periodu. Pussalas teritorijā dzīvoja dažādas senās tautas, tostarp ibēri, ķelti un baski. Laika gaitā šīs grupas savstarpēji ietekmējās, un izveidojās ķeltoibēri kultūra.

Ap 1100. gadu p.m.ē. Pireneju pussalā sāka ierasties feniķieši, kas dibināja pirmās tirdzniecības kolonijas, piemēram, Gadiru (mūsdienu Kadisu). Vēlāk pievienojās grieķi un kartāgieši, kuri kontrolēja dienvidu un austrumu piekrasti, veidojot tirdzniecības ceļus.

3. gadsimtā p.m.ē. romieši sāka iekarot pussalu. Romiešu pārvalde veicināja kultūras, ekonomikas un infrastruktūras attīstību. Tika ieviesti ceļu tīkls, latīņu valoda, tiesību sistēma un kristietība.

5. gadsimtā, ar Romas impērijas sabrukšanu, pussalu sāka iekarot vairākas ģermāņu ciltis, tostarp vestgoti. Vestgotu Karaliste pastāvēja līdz 711. gadam, kad mauri (arābi un berberi) iekaroja lielāko daļu pussalas, izveidojot Andalusu. Laika posmā no 8. līdz 15. gadsimtam kristieši veica cīņas, lai atgūtu zemi no mauriem, kas pazīstama kā Rekonkista. Šajā laikā veidojās vairākas neatkarīgas karaļvalstis, piemēram, Kastīlija, Aragonija un Leonas Karalistes. Rekonkistas laikā pastiprinājās kristietība. 1492. gadā, kad Ferdinands II no Aragonas un Izabella I no Kastīlijas apvienoja savas karaļvalstis, viņi beidzot iekaroja Granadu, izbeidzot musulmaņu valdīšanu pussalā.

1492. gadā Kristofors Kolumbs, kas bija Spānijas monarhu uzdevumā, atklāja Ameriku. Tas iezīmēja Spānijas un vēlāk arī Portugāles koloniālā impēriju izveidi. Tās kontrolēja plašas teritorijas Amerikā, Āfrikā un Āzijā, kļūstot par pasaules lielvarām.

1808. gadā Napoleona armijas iebruka Spānijā, kas izraisīja Pussalas karu. Franči tika sakauti ar britu un portugāļu palīdzību, taču šis periods vājināja Spāniju un veicināja Latīņamerikas koloniju neatkarības kustības.

20. gadsimtā Spānija piedzīvoja Francisko Franko diktatūru (1939–1975) pēc Spānijas pilsoņu kara, kamēr Portugālē pastāvēja Salazara režīms (1926—1974). Abi režīmi bija autoritāri, bet tika gāzti 1970. gadu vidū. Pēc diktatūru beigām abas valstis kļuva par demokrātijām. Spānija un Portugāle pievienojās Eiropas Savienībai 1986. gadā, kas sekmēja ekonomisko attīstību un stabilitāti reģionā.

Atsauces

1. Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 570. lpp.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pireneju pussala.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)