Homeostāze
sistēmu spēja jebkurā līmenī saglabāt patstāvību un pastāvību / From Wikipedia, the free encyclopedia
Homeostāze (grieķu: ὅμοιος, homoios — ‘līdzīgs’ un στάσις, stasis — ‘miera stāvoklī’) ir sistēmu, to vidū arī dzīvo organismu, spēja jebkurā līmenī saglabāt patstāvību un pastāvību. Tā ir organisma patstāvīgas eksistences pamatā, kas nodrošina funkcionālo sistēmu vienotību un pilnvērtīgu fizioloģisko procesu saglabāšanu. Siltasiņu dzīvnieku nemainīgas temperatūras nodrošināšana, kā arī skābas un sārmainas vides sabalansēšanās, ir piemēri homeostāzei. Cilvēka ķermenī tas ir process, kas nodrošina stabilitāti, neskatoties uz ķermeni ietekmējošām ārējās vides izmaiņām.
![Thumb image](http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/4/40/Wiki_tarantula.jpg/320px-Wiki_tarantula.jpg)
Homeostāzes konceptu sākotnēji aprakstīja franču fiziologs Klods Bernārs 1865. gadā, bet nosaukumu šim procesam ieviesa Volters Bredfords Kanons 1926. gadā.[1] Lai gan terminu sākotnēji attiecināja tikai uz dzīvo organismu procesiem, tas bieži ir pielietots saistībā ar citām automātiskām kontroles sistēmām, piemēram, termostatu. Homeostāzei ir nepieciešams sensors, kas uztver izmaiņas, ko vajag pašreizējā stāvoklī regulēt, kā arī izpildierīce regulējuma veikšanai.