Fluorescence
From Wikipedia, the free encyclopedia
Fluorescence ir process, kurā viela pēc gaismas vai cita elektromagnētiskā starojuma absorbēšanas izstaro gaismu. Vairumā gadījumu izstarotajai gaismai ir lielāks viļņu garums un mazāka enerģija nekā absorbētajam starojumam. Visspilgtākais fluorescences piemērs rodas, ja absorbētais starojums ir spektra ultravioletajā apgabalā un tādējādi ir neredzams cilvēka acij, bet izstarotā gaisma ir redzamās gaismas diapazonā, kas fluorescējošajai vielai piešķir noteiktu krāsu, ko var redzēt tikai tad, ja to apstaro ar UV gaismu. Fluorescējoši materiāli pārstāj spīdēt gandrīz uzreiz pēc ierosinošā starojuma izbeigšanās, atšķirībā no fosforescējošiem materiāliem, kas turpina izstarot gaismu ilgāku laiku.
Fluorescencei ir daudz praktisku pielietojumu, tostarp mineraloģijā, gemoloģijā, medicīnā, ķīmiskajos sensoros (fluorescences spektroskopija), fluorescentajos marķējumos, krāsvielās, bioloģiskajos detektoros un kosmiskā starojuma detektēšanā. Visizplatītākais ikdienas pielietojums ir energoefektīvās fluorescences spuldzēs un LED spuldzēs, kur fluorescējošie pārklājumi tiek izmantoti, lai pārvērstu īso viļņu garumu UV zilo gaismu garākā viļņu garuma dzeltenā gaismā, tādējādi imitējot energoneefektīvo kvēlspuldžu silto gaismu. Fluorescence bieži sastopama arī dabā dažos minerālos un dažādās bioloģiskajās formās daudzos dzīvnieku valsts atzaros.