Elektrodzinējs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Elektrodzinējs jeb elektromotors ir viens no elektrisko mašīnu veidiem, dzinējs, kuru darbina elektrība. Tā ir ierīce, kas pārveido elektroenerģiju mehāniskajā enerģijā. Absolūti lielākā daļa elektrodzinēju darbojas ar elektromagnētiskajiem spēkiem (elektromagnētu iedarbība ar magnētiem), taču ir sastopami arī pjezoelektriskie dzinēji, kur kustību izraisa pjezoelektrisko materiālu izplešanās un saraušanās. Šādi ir mazizplatīti un tos dažreiz lieto dažu dārgā gala fotoaparātu fokusēšanas dzinējiem.
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Elektrodzinējs" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Pamatā visplašāk lieto divu tipu elektrodzinējus — līdzstrāvas un maiņstrāvas. Elektrodzinēja galvenās sastāvdaļas ir stators un rotors. Vismaz vienā no tiem ir tinumi, kas veido vienu vai vairākus elektromagnētus.
Rotors ir ievietots statorā, un, rotoram griežoties ap savu asi, tiek radīta griezes kustība, kuru ar ass palīdzību novada uz vajadzīgo darba vietu. Lai arī parasti rotors atrodas statora iekšpusē, tomēr ir sastopami arī dzinēji, kam kustīgā daļa atrodas ārpusē. Elektromagnētiskajiem dzinējiem izšķir divas daļas:
- enkurs (armature) — līdzstrāvas dzinējiem parasti atrodas rotorā — rada mainīgu magnētisko lauku, kas izraisa dzinēja griešanos
- stators (field) — līdzstrāvas dzinējiem parasti atrodas statorā — veido pastāvīgu magnētisko lauku, uz kuru iedarboties enkura magnētiskajam laukam. Tā kā šim nav jābūt mainīgam, te var lietot pastāvīgos magnētus.
Lielākā daļa elektrodzinēju rada rotācijas kustību, taču ir sastopami arī lineārie dzinēji, kas rada taisnvirziena kustību. Elektromagnētiskie lineārie dzinēji parasti ir vai nu maiņstrāvas dzinēji (sinhronie vai asinhronie), vai arī soļa dzinēji.