Edgars Rinkēvičs (dzimis 1973. gada 21. septembrī Jūrmalā)[4][5] ir latviešu sabiedriskais darbinieks un politiķis. Kopš 2023. gada 8. jūlija viņš ir Latvijas Valsts prezidents. Bijušais Latvijas ārlietu ministrs, bijis Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, un bijis triju Saeimas sasaukumu deputāts. Bijis partiju "Vienotība", "Latvijas ceļš" un Reformu partijas biedrs.
| Edgars Rinkēvičs | |
|---|---|
.jpg) Edgars Rinkēvičs 2023. gadā | |
| Latvijas Valsts prezidents | |
|
Amata sākums 2023. gada 8. jūlijs | |
| Premjerministrs | |
| Priekštecis | Egils Levits |
| Latvijas Republikas ārlietu ministrs | |
|
Amatā 2011. gada 25. oktobris — 2023. gada 8. jūlijs | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| Priekštecis | Ģirts Valdis Kristovskis |
| Pēctecis | Arturs Krišjānis Kariņš |
| 14. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 2022. gada 1. novembris — 2022. gada 14. decembris | |
| Prezidents | Egils Levits |
| Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
| 13. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 2018. gada 6. novembris — 2019. gada 7. februāris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
| 12. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 2014. gada 4. novembris — 2014. gada 5. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs | |
|
Amatā 1997. gada 10. maijs — 2008. gada 13. oktobris | |
| Prezidents | |
| Priekštecis | Einārs Vaivods |
| Pēctecis | Jānis Sārts |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1973. gada 21. septembrī Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Dzīvo |
Jūrmala, Latvija[1] |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
|
| Tēvs | Anatolijs Rinkēvičs (1936—2007)[2] |
| Māte | Biruta Austra Pinka (1936—2022)[3] |
| Profesija | politiķis |
| Augstskola | Latvijas Universitāte |
Dzīvesgājums
Dzimis 1973. gadā Jūrmalā Anatolija Rinkēviča un viņa sievas ārstes Birutas Annas, dzimušas Pinkas, ģimenē. Viņa vectēvs Antons Rinkēvičs bija dzimis Lielo Mukānu sādžā Vaboles pagastā.[6] 1991. gadā Rinkēvičs pabeidza mācības Jūrmalas 4. vidusskolā,[7] studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura programmā (1991—1995), līdztekus darbojās kā žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos Latvijas Radio (1993–1994).[8] 1997. gadā ieguva maģistra grādu politikas zinātnēs; turpināja maģistra studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālā koledžā (1999—2000), papildinājās Groningenas Universitātes politikas zinātnes un starptautisko attiecību programmā.[4][9]
Karjera
1995. gadā E. Rinkēvičs sāka strādāt Aizsardzības ministrijā par Politikas departamenta vecāko referantu,[9] 1996. gadā uz pusgadu kļuva par departamenta direktoru. Pēc tam līdz 1997. gada maijam bija ministrijas valsts sekretāra vietnieks aizsardzības politikas jautājumos. 1997. gada maijā kļuva par ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, tā paša gada augustā — valsts sekretāru. Laikā no 1998. līdz 2004. gadam E. Rinkēvičs bija partijas "Latvijas ceļš" biedrs.[10] 1998. gada februārī viņš kļuva par Baltijas valstu un ASV partnerības hartas nosacījumu izpildes komisijas divpusējās aizsardzības un militāro jautājumu darba grupas vadītāju no Latvijas puses.[4] No 2002. līdz 2003. gadam darbojies delegācijā sarunās par Latvijas iestāšanos NATO (delegācijas vadītāja vietnieks), no 2005. gada līdz 2007. gada janvārim vadījis NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroju. 2008. gada oktobrī beidza valsts sekretāra darbu, lai kļūtu par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju.[11][12] Kancelejas vadītājs bija līdz 2011. gada jūlijam.[13]
Politiskā darbība
2011. gada 25. oktobrī E. Rinkēvičs kļuva par Zatlera Reformu partijas virzītu bezpartijisku ārlietu ministru Valda Dombrovska valdībā.[14] 2012. gada janvārī iestājās Zatlera Reformu partijā.[15] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī Laimdotas Straujumas valdībā. 2014. gada maijā pārgāja uz partiju "Vienotība".[16]
2014. gadā kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās, kur tika ievēlēts parlamentā. Ārlietu ministra amatu saglabājis arī Laimdotas Straujumas otrajā valdībā un Māra Kučinska valdībā.
2018. gada rudenī E. Rinkēvičs tika ievēlēts 13. Saeimā no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta un janvārī tika apstiprināts par ārlietu ministru Krišjāņa Kariņa valdībā. 2022. gadā ievēlēts 14. Saeimā, saņemot lielāko plusu skaitu (35 072) starp visiem 14. Saeimas vēlēšanu kandidātiem.[17] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī jaunajā K. Kariņa vadītajā valdībā.
2023. gada 11. maijā tika paziņots, ka 2023. gada Latvijas prezidenta vēlēšanās "Jaunā Vienotība" virzīs E. Rinkēviču kā Valsts prezidenta kandidātu.[18] 31. maijā notikušajās vēlēšanās viņš vēlēšanu trešajā kārtā uzvarēja ar 52 Saeimas deputātu balsīm.[19]
Privātā dzīve
2014. gada 6. novembrī E. Rinkēvičs savā Twitter profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš ir gejs[20] un darīs visu, lai Latvijā tiktu pieņemts likums par civilajām partnerattiecībām.[21] Viņš kļuva par pirmo Latvijas politiķi, kas publiski atzinis savu homoseksualitāti.[22][23] 2023. gadā, kļūstot par Latvijas Valsts prezidentu, E. Rinkēvičs kļuva arī par pirmo atklāto homoseksuālo Eiropas Savienības valsts vadītāju.[24]
Rezultāti vēlēšanās
| Gads | Vēlēšanas | Saraksts | Apgabals | Vieta sarakstā | Plusi | Svītrojumi | Vieta rezultātā | Rezultāts |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 2014[25] | 12. Saeimas vēlēšanas | Vienotība | Rīga | 1. | 28 257 | 3039 | 1. | ievēlēts |
| 2018[26] | 13. Saeimas vēlēšanas | Jaunā Vienotība | 1. | 10 159 | 797 | 1. | ||
| 2022[27] | 14. Saeimas vēlēšanas | 1. | 35 072 | 1090 | 1. | |||
| 2023 | 2023. gada Latvijas prezidenta vēlēšanas | Latvija | — | 52 | 35 | 1. |
Apbalvojumi
| Gads | Apbalvojums | Valsts |
|---|---|---|
| 2000 |  Latvijas Republikas Aizsardzības ministra apbalvojums Goda Zīme "Par ieguldījumu Bruņoto spēku attīstībā" | Latvija |
| 2004 |  Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas piemiņas medaļa "Sekmējot Latvijas dalību NATO" | Latvija |
| 2004 |  Latvijas Republikas Viestura ordeņa lielkrusta komandieris | Latvija |
| 2005 |  Polijas Republikas Nopelnu krusta komandieris | Polija |
| 2005 |  Itālijas Republikas Nopelnu krusts | Itālija |
| 2005 |  Igaunijas Republikas Nopelnu krusts | Igaunija |
| 2006 |  Nīderlandes Karalistes Orānijas Nasavas ordeņa kavalieris | Nīderlande |
| 2007 | NATO apbalvojums "Par uzslavas cienīgu darbu" | — |
| 2007 |  Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks | Latvija |
| 2013 |  Somijas Lauvas ordeņa 1. pakāpes komandiera ordenis | Somija |
| 2015 |  Norvēģijas Karaliskais Nopelnu ordenis, I šķira, Lielais krusts | Norvēģija |
| 2019 |  Vācijas Nopelnu ordenis, Lielais krusts (7. pakāpe) | Vācija |
| 2019 |  Igaunijas Republikas Māras Zemes ordeņa krusts, I šķira | Igaunija |
| 2021 | Igaunijas Republikas Ārlietu ministrijas Nopelnu krusts[28] | Igaunija |
| 2022 |  Ukrainas pirmās pakāpes ordenis "Par nopelniem"[29] |
Ukraina |
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
