Plānprātība

Plānprātība ir vairāk vai mazāk nopietni domāšanas traucējumi, kas radušies primāri, nevis kā citu psihiatrisku simptomu (piemēram, murgu) rezultāts.^[1] Plānprātība var būt iedzimta, to sauc par oligofrēniju (pēc smaguma iedala idiotijā, imbecilitātē un debilitātē).

Dzīves laikā radušos plānprātību sauc par demenci^{[lower-alpha 1]}, tā ir progresējoša domāšanas spēju un izzinošās funkcijas krišanās. To izraisa smadzeņu bojājums vai slimība (piemēram, kretīnisms ir joda trūkuma vai vairogdziedzera darbības traucējumu rezultāts). Demence parasti skar vecāka gadagājuma cilvēkus (vecuma jeb senilā demence), un tā visbiežāk izpaužas kā nespēja atcerēties pat pašas vienkāršākās lietas.^[2] Viena no slavenākajām personām, kas cieta no demences, bija bijušais Čīles līderis Augusto Pinočets.

Zinātnieki ir atklājuši, ka spārdīšanās un lamāšanās miega laikā ir zīme, kas norāda uz to, ka cilvēkam ir lielāks risks saslimt ar plānprātību.^[3]

Atsauces un piezīmes

Piezīmes

1. Dažreiz nepareizi dēvē par demenciju (<kr. деменция)

Atsauces

1. Imants Eglītis. Psihiatrija. Rīga : Zvaigzne, 1974, 90. lpp.
2. «Kāpēc demence Latvijā ir «neredzama slimība»?». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-19.
3. «Disturbed sleep tied to Parkinson's risk» (angliski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 27. Decembris. Skatīts: 2008. gada 27. decembrī.