Džou Eņlajs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Džou Eņlajs[1] (ķīniešu: 周恩来, piņjiņs: Zhōu Ēnlái; dzimis 1898. gada 5. martā, miris 1976. gada 8. janvārī) bija pirmais Ķīnas Tautas Republikas premjerministrs, stājoties amatā 1949. gada oktobrī līdz savai nāvei 1976. gada janvārī. Džou atradās Mao Dzeduna pakļautībā un palīdzēja Ķīnas Komunistiskai partijai (turpmāk ĶKP) nākt pie varas, kā arī vadīja ārvalstu politiku un attīstīja Ķīnas ekonomiku.
Šim rakstam ir vēlama infokaste vai arī esošā ir jāmaina. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šim rakstam ir nepieciešamas papildu atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz dažas atsauces. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Džou Eņlajs" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Prasmīgs un apdāvināts diplomāts, Džou strādāja par Ķīnas ārlietu ministru no 1949. līdz 1958. gadam. Sludinot mierpilnu līdzāspastāvēšanu ar Rietumiem pēc strupceļā nonākušā Korejas kara, 1954. gadā viņš piedalījās Ženēvas konferencē un palīdzēja noorganizēt Ričarda Niksona vizīti Ķīnā 1972. gadā. Viņš veidoja miermīlīgu politiku, pievēršoties asajām domstarpībām ar ASV, Taivānu, Padomju Savienību (pēc 1960. gada), Indiju un Vjetnamu. Džou ir zināms kā ilglaicīgs Mao Dzeduna palīgs, specializējies ārvalstu politikā. Abu kontrastējošās personības abus vienoja kā efektīvu komandu; Henrijs Kisindžers, ASV diplomāts, izsakās ar abiem vīriem:
„Mao dominēja katrā sapulcē; Džou sludināja to. Mao kaislīgi tiecās satriekt opozīciju; Džou intelekts meklēja ceļus, lai pārliecinātu vai veiktu manevrus. Mao bija nicinošs; Džou — vērīgs. Mao uzskatīja sevi par filozofu; Džou redzēja sevi kā pārvaldnieku vai starpnieku. Mao kvēli vēlējās pasteidzināt pārmaiņas; Džou apmierināja viņa vēlmes.”
Pateicoties viņa erudīcijai, Džou pārcieta t.s. «tīrīšanas», kad Mao likvidēja augstākos partijas biedrus Kultūras revolūcijas laikā 1960. gados. Viņa pūliņi mazināt Sarkanās gvardes postījumus, kā arī aizsargāt citus no dusmām pret Mao, Revolūcijas otrajā pusē viņu padarīja populāru. Kad Mao veselība 1971. un 1972. gadā pasliktinājās, Džou un Četru banda cīkstējās par varu Ķīnā. Arī Džou veselības stāvoklis kļuva sliktāks un 1976. gada 8. janvārī viņš nomira. Vēlāk tauta vērsās pret Četru bandu — tas noveda līdz Tianaņmeņas incidentam. Lai gan pie varas nāca Hua Guofens, viņa pēctecis Dens Sjaopins (Džou sabiedrotais) bija tas, kurš pielika punktu Četru bandai un galu galā ieņēma Mao vietu 1977. gadā.