Bahāju ticība
reliģija, izveidoja Bahāullā / From Wikipedia, the free encyclopedia
Bahāju ticība[1] jeb bahāisms (no arābu: بهاء (Baháʼ) — 'slava, spozme') ir ābramiskā reliģija, kuru kā esošo radniecisko reliģiju turpinājumu 19. gadsimta vidū Tuvajos Austrumos izveidoja Bahāullāhs. Bahāju ticības principi pamatā tiek izteikti islāma stilā un terminos, jo tā radītāji islāmam piederēja kulturāli un pēc izcelsmes vietas,[2] tomēr iekļauj vairākas Rietumu progresīvās idejas, kādas tās bija 19. gadsimtā — cilvēces vienotību un sieviešu tiesības. Tāpēc bahāju ticība tiek saukta par postislāmisku ticību.[3] Ciešā reliģiskā saikne ar islāmu sākotnēji lika daudziem uzskatīt bahāju ticību par vienu no islāma sektām, tomēr mūsdienās vairums pētnieku to atzīst par patstāvīgu ticību.[4]
Bahāju ticības galvenais reliģiskais avots ir Bahāullāha sarakstītā "Kitab-i-Agdas", "Vissvētākā grāmata", kuru bahājieši sauc par Pasaules kārtības likumu pamatkrājumu.[5] Bahāju ticības sekotāji jeb bahājieši tic, ka Bahāullāhs bijis Dieva Izpausme jeb Sūtnis.
Pēc aptuveniem aprēķiniem pasaulē dzīvo ap 8,5 miljoniem bahājiešu, kas sastopami vairāk nekā 200 dažādās valstīs un teritorijās.