Antropoloģija

Antropoloģija (grieķu: ἄνθρωπος (antropos) — 'cilvēks' un grieķu: λόγος (logos) — 'mācība') ir zinātne par cilvēkiem šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Antropoloģija ir holistiska (visaptveroša, integrējoša) zinātne, jo pēta cilvēkus gan visos laikos, gan visās izpausmēs. Antropoloģija nodarbojas gan ar cilvēku bioloģijas, gan kultūras un sabiedrisko izpausmju pētīšanu. Galvenās antropoloģijas nozares ir bioloģiskā jeb fiziskā antropoloģija un kultūras jeb sociālā antropoloģija. Saskaņā ar citu klasifikāciju, kas izplatīta galvenokārt Ziemeļamerikā, antropoloģija tiek iedalīta četrās daļās: kultūras (sociālā) antropoloģija, fiziskā (bioloģiskā) antropoloģija, arheoloģija un valodniecība.^[1]

Thumb — Pirmie Amerikas antropologi pētīja savas zemes pamatiedzīvotājus (Attēlā Pueblu kultūras Zuni cilts meitene Ņūmeksikā)

Fiziskā antropoloģija nodarbojas galvenokārt ar cilvēku fizisko īpašību izpēti. Viens no būtiskākajiem fiziskās antropoloģijas jautājumiem ir cilvēku kā sugas izcelšanās. Šajā fiziskās antropoloģijas jomā darbojas paleoantropologi. Paleoantropologu galvenais izpētes jautājumus ir kā no kopējā primātu senča izveidojās mūsdienu cilvēku suga un kādas cilvēku un tam radniecīgo sugu variācijas ir pastāvējušas. Fiziskie antropologi daudz uzmanības veltījuši arī pētījumiem primatoloģijā, lielākoties tāpēc, lai izpētītu paralēles un atšķirības starp cilvēkiem un citām radniecīgām primātu sugām un tādējādi izdarītu secinājumus par cilvēku evolūciju. Fiziskie antropologi pēta arī mūsdienu cilvēkus, it īpaši to variācijas dažādās populācijās gan attiecībā uz dažādām fiziskām iezīmēm (asinsgrupu izplatība, ķermeņa formu, izmēru un dažādu citādu iezīmju izplatība un saikne ar apkārtējo dabas vai kultūras vidi). Fiziskā antropoloģija galvenokārt izmanto dabaszinātnēs pieņemtās matemātiskās un statistiskās metodes.

Sociālā (jeb kultūras) antropoloģija galvenokārt pēta cilvēku sabiedrības sociālās iezīmes. Atšķirība starp kultūras un sociālo antropoloģiju ir galvenokārt vēsturiska. Kultūras antropoloģija izveidojās Ziemeļamerikā un tās galvenais pamatjēdziens bija "kultūra". Savukārt sociālās antropoloģijas sākotnējais centrs bija Lielbritānija, un šeit antropologi galvenokārt skatījās uz dažādiem sociāliem cilvēku kopdzīves aspektiem. Tomēr abas šīs daļas jau sākotnēji lielā mērā pārklājās savā interešu lokā un mūsdienās šim nošķīrumam ir zudusi jēga.

Savā pastāvēšanas sākumā sociālie un kultūras antropologi galvenokārt pievērsa uzmanību nerietumu sabiedrībām. ASV tie bija Amerikas pamatiedzīvotāji, bet Eiropā – dažādi Eiropas koloniju iedzīvotāji. Galvenā motivācija saskaņā ar toreizējo evolucionisma teoriju bija analizēt cilvēku dzīvi tajās sabiedrībās, kurās, kā domāja toreizējie antropologi, ir saglabājušās senāko laiku iezīmes. Jau kopš 20. gadsimta pašiem sākumiem šī motivācija vairs antropoloģijā nav aktuāla, jo šāds evolucionārais skatījums tika atzīts par kļūdainu un neatbilstošu novērotajiem faktiem. Otrā motivācija, kura daļēji pastāv vēl joprojām, ir bijusi dokumentēt strauji izzūdošās kultūras. Tomēr galvenā motivācija, pētot citas kultūras, ir apkopot informāciju par cilvēku dzīves dažādību visās tās izpausmēs, lai izdarītu secinājumus par cilvēkiem kopumā un atsevišķi.

Lai gan antropoloģija pretendē uz cilvēku dzīves vispārēju izpēti, pastāv noteiktas jomas, kurām antropologi pievērsuši īpašu uzmanību: Radniecība, laulības un ģimene, Reliģija un maģija, Dzimte un dzimums, Ekonomiskā dzīve, Politika un vara, Medicīna, Psiholoģija un sabiedrība, Mākslas izpausmes dažādās sabiedrībās.

Sociālā un kultūras antropoloģijas galvenā izpētes metode ir ilgstošs līdzdalīgais novērojums, kas ir daļa no metožu kopuma, ko dēvē par etnogrāfisko lauka darbu. Pilnvērtīgs antropoloģiskais pētījums var ilgt no viena līdz vairākiem gadiem un tā laikā pētnieka uzdevums ir pēc iespējas labāk iejusties pētāmās sabiedrības dzīvē. Kaut arī agrāk antropologi nodarbojās tikai ar citu sabiedrību pētīšanu, jau kopš 20. gadsimta otrās puses ar vien biežāk antropoloģiskie pētījumi attiecas arī uz savu sabiedrību. Tomēr arī pētot savu sabiedrību, antropologi saglabā interesi par cilvēku sabiedrībām visā pasaulē un antropoloģiskā analīze ir neiedomājama bez atsaucēm uz līdzīgiem pētījumiem citās sabiedrībās. Ilgstošais līdzdalīgais novērojums un izteiktā nepieciešamība pēc salīdzināšanas ir divas galvenās iezīmes, kas atšķir sociālo antropoloģiju no citām sociālajām zinātnēm (piemēram, socioloģijas, kas vairāk orientējas uz industriālo sabiedrību pētīšanu ar kvantitatīvām metodēm).

Latvijā līdz pat 1980. gadu beigām antropoloģija tika definēta kā zinātne "par cilvēku izcelšanos un evolūciju (antropoģenēzi), cilvēka morfoloģisko struktūru, kā arī rasu, tautu, nāciju un cilšu izcelšanos, veidošanos un antropoloģisko sastāvu". Tomēr mūsdienās šāds formulējums atzīstams par ārkārtīgi šauru, jo ietver sevī tikai vienu no bioloģiskās antropoloģijas izpausmēm.

Kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus dažādi sociālās/kultūras antropoloģijas priekšmeti iekļauti vairāku Latvijas augstskolu programmās. 1999. gadā ir nodibināta Latvijas Antropologu biedrība. 2007. gadā Rīgas Stradiņa universitātē ir licencēta un 2009. gadā akreditēta pirmā sociālās antropoloģijas maģistratūras programma. 2009. gadā tika arī ieviesta pirmā Kultūras un sociālās antropoloģijas bakalaura programma Latvijas Universitātē.