From Wikipedia, the free encyclopedia
Andris Bērziņš (dzimis 1951. gada 4. augustā, Rīgā) ir latviešu pedagogs un politiķis, bijušais Latvijas Ministru prezidents (2000-2002), kā arī Rīgas domes priekšsēdētājs (1997-2000), ministrs un Saeimas deputāts. Bijis viens no partijas "Latvijas Ceļš" dibinātājiem, pēc tam pārstāvējis LPP/LC. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.[1]
Dzimis Rīgā, bet pēc tam dzīvojis Ogrē, kur pabeidzis skolu un dzīvo joprojām. Augstāko izglītību ieguvis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pēc studiju beigām strādājis par vēstures skolotāju, bet drīz pievērsies administratīvam darbam. Jau Latvijas PSR laikā darbojies valsts pārvaldē (Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejā un Darba un sociālo lietu komitejā), laika posmā no 1979. līdz 1989. gadam bija arī komunistiskās partijas biedrs.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas ieņēma augstus amatus izpildvarā: Labklājības departamenta direktora vietnieks Ekonomikas ministrijā (1990–1992) un ministra vietnieks un Darba departamenta direktors Labklājības ministrijā (1992–1993).
1993. gadā A. Bērziņš bija viens no savienības "Latvijas Ceļš" dibinātājiem. Partijai nonākot pie varas pēc 5. Saeimas ievēlēšanas, viņš kļuva par Darba valsts ministru V. Birkava valdībā. Par pilntiesīgu Ministru kabineta locekli A. Bērziņš kļuva nākamajā valdībā, kad ieņēma Labklājības ministra un Ministru prezidenta biedra amatu M. Gaiļa valdībā. 1995.—1997. gadā bija Darba lietu valsts ministrs A. Šķēles valdībā.
1997. gadā A. Bērziņš tika ievēlēts Rīgas domē un ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāju. Šo amatu ieņēma līdz 2000. gadam, kad kļuva par Latvijas Ministru prezidentu. A. Bērziņa valdība darbojās laika posmā no 2000. gada 5. maija līdz 2002. gada 7. novembrim. Tas ir visu laiku ilgākais Ministru kabineta darbības laiks. Šajā laikā A. Bērziņš ieņēma arī "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāja amatu.
2002. gadā A. Bērziņš atkārtoti tika ievēlēts par "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāju, bet 8. Saeimas vēlēšanās partija startēja neveiksmīgi un netika ievēlēta Saeimā. 2003. gadā viņš atkāpās no partijas priekšsēdētāja amata un nesekmīgi piedalījās arī nākamajās vēlēšanās: 2004. gada Eiropas Parlamenta un 2005. gada Rīgas domes vēlēšanās. Pēc šīs neveiksmes "Latvijas Ceļš" uzsāka tuvināšanos ar Latvijas Pirmo partiju.
2006. gada oktobrī no Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas Ceļš" vēlēšanu apvienības A. Bērziņš tika ievēlēts 9. Saeimā, kur kļuva par LPP/LC frakcijas un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. 2010. gada rudenī netika ievēlēts 10. Saeimā no apvienības "Par Labu Latviju" saraksta, tomēr 2011. gada aprīlī ieguva Saeimas deputāta mandātu uz laiku, kamēr Inese Šlesere atradās bērna kopšanas atvaļinājumā. Ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās A. Bērziņš kandidēja no Šlesera Reformu partijas LPP/LC saraksta, tomēr, tāpat kā partijas biedri, Saeimā netika ievēlēts.
2018. gada 3. maijā saņēma III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par "Par nopelniem Latvijas valsts neatkarības nostiprināšanā un ieguldījumu valsts attīstībā un sabiedriski politiskajā dzīvē".[1]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.jpg)
