Latvijas politiķis From Wikipedia, the free encyclopedia
Aleksandrs Kiršteins (dzimis 1948. gada 27. augustā) ir latviešu arhitekts un politiķis. Augstākās Padomes un septiņu Saeimas sasaukumu deputāts, šobrīd darbojas 14. Saeimā. Bijis vairāku politisko partiju biedrs, pēdējā no tām ir Nacionālā apvienība, kurā darbojās līdz 2024. gada janvārim, pēc tam pievienojoties apvienībai "Tauta. Zeme. Valsts.". 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Divos Saeimas sasaukumos bijis Ārlietu komisiju vadītājs, vadījis Saeimas frakcijas. No 1995. līdz 1997. gadam A. Kiršteins bija īpašo uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās.
| Aleksandrs Kiršteins | |
|---|---|
.jpg) Aleksandrs Kiršteins 2018. gadā | |
| 14. Saeimas deputāts | |
|
Amata sākums 2022. gada 1. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| 13. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 2018. gada 6. novembris — 2022. gada 1. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
| 12. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 2014. gada 4. novembris — 2018. gada 6. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| 8. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 2002. gada 5. novembris — 2006. gada 7. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| 7. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1998. gada 3. novembris — 2002. gada 5. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| 6. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1995. gada 7. novembris — 1998. gada 3. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| 5. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1993. gada 6. jūlijs — 1995. gada 7. novembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| Latvijas īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās | |
|
Amatā 1995. gada 21. decembris — 1997. gada 7. augusts | |
| Prezidents | Guntis Ulmanis |
| Premjerministrs | Andris Šķēle |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1948. gada 27. augustā Vecpiebalga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Dzīvo |
Rīga, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
|
| Partiju apvienība | Tauta. Zeme. Valsts. (2024–pašlaik) |
| Tēvs | Kārlis Kiršteins |
| Māte | Marija Kiršteina (Slivkina) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Dace |
| Bērni | Gints, Kārlis, Jānis |
| Profesija | arhitekts |
| Augstskola | RPI |
1997. gadā apbalvots ar Francijas Nacionālo Nopelnu ordeni,[1] 2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ir arī apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.[2]
Dzimis tagadējā Vecpiebalgas pagasta "Vecozoliņos". Tēvs Kārlis Kiršteins bija kalnrūpniecības inženieris, bet māte Marija (dzimusi Slivkina) mājsaimniece. Pirmās skolas gaitas uzsāka Ogrēnskolā,[2] 1966. gadā absolvēja Cēsu 1. vidusskolu.
Studēja Rīgas Politehniskajā institūtā, 1972. gadā ieguva arhitekta diplomu. Pēc studijām no 1972. līdz 1975. gadam strādāja Galvenajā arhitektūras plānošanas pārvaldē par arhitektu. No 1975. līdz 1989. gadam bija projektu galvenais arhitekts institūtā "Pilsētprojekts".[3] Gadu projektēja Taksimo ciemu BAM'ā.[4]
Precējies, dēli Gints (bijis LVRTC valdes loceklis,[5] uzņēmējs, darbojas informācijas tehnoloģiju nozarē), Kārlis (uzņēmējs, darbojas informācijas tehnoloģiju nozarē[6]), Jānis.[4] Intereses — modernā māksla, kā arī Latvijas upes un ezeri.[3] Pārvalda latviešu, angļu un krievu valodas.
Astoņdesmito gadu beigās A. Kiršteins iesaistījās Trešās atmodas procesos.[3] 1987. gadā viņš iepazinās ar dzejnieku Gunāru Freimani, kurš viņu iepazīstināja ar Eduardu Berklavu, Gunāru Astru un citiem disidentiem. 1988. gada martā pēc rakstnieces Rudītes Kalpiņas un dzejnieka Egila Zirņa uzaicinājuma A. Kiršteins ieradās Viktora Avotiņa dzīvoklī, kur viņi apspriedās par to, ka arī Latvijā ir nepieciešams rīkot radošo savienību plēnumu, tāpat kā tas nesen bija noticis Igaunijā. Turpmākajās nedēļās notika darbs pie dokumentiem, kas pieprasītu lielāku suverenitāti Latvijas PSR. Ne tikai Latvijas PSR suverenitātes paplašināšana bija reformistu darba kārtībā. Tā, piemēram, dokumentos tika iekļautas arī prasības pārtraukt migrāciju no PSRS, kā arī pārtraukt latviešu sūtīšanu dienēt ārpus Latvijas PSR teritorijas. Radikālās prasības, ko izvirzīja reformu aizstāvji, drīz vien noveda pie uzraudzības, bet pašas prasības mīkstinātā formā parādījās Rakstnieku Savienības valdes paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā.[2]
Pēc E. Berklava uzaicinājuma piedalījies LNNK dibināšanas sanāksmē 1988. gada jūlijā Arkādijas parkā. Kopā ar Juri Dobeli, Eināru Repši, Eināru Cilinski, Aivaru Jakoviču un citiem strādāja pie kustības programmatisko dokumentu sagatavošanas. Nākamā gada februārī notika pirmais LNNK kongress, kurā A. Kiršteinu ievēlēja organizācijas padomē un valdē.[2] Pēc kongresa viņš bija organizācijas biroja vadītājs un no augusta ārlietu sekretārs.[3] Šeit skaidrojis pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.[2]
1990. gadā tika ievēlēts Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā un tā Latvijas Komitejā.
Tajā pašā gadā Augstākās Padomes vēlēšanās ievēlēts Augstākajā Padomē no 4. Rīgas vēlēšanu apgabala. A. Kiršteins bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts visā tās laikā (1990—1993).[3] 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.[7] No 1992. līdz 1993. gadam viņš bija Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. No 1992. gada bija Augstākās Padomes frakcijas "Satversme" biedrs.[3]
1993. gadā no LNNK saraksta ievēlēts 5. Saeimā — pirmajā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 5. Saeimā A. Kiršteins vadīja Saeimas Ārlietu komisiju, kā arī bija Latvijas delegācijas vadītājs EDSO. Vadījis arī LNNK Saeimas frakciju. Kā Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs A. Kiršteins piedalījās starpvalstu politiskajās sarunās ar Krieviju. Viņš iebilda pret PSRS Bruņoto spēku virsnieku palikšanu Latvijā, ko tobrīd legalizēja starpvalstu līgums ar Krieviju.[2][3]
1995. gadā ievēlēts 6. Saeimā no LNNK un Latvijas Zaļās partijas kopējā saraksta. Tās laikā A. Kiršteins bija frakcijas vadītājs (1995—1997), kā arī Latvijas delegācijas loceklis Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā (1995—1996).[3] Darbojies arī Andra Šķēles 1. un 2. Ministru kabinetā kā īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās (1995—1997).[8][9] Neilgu brīdi A. Šķēles 2. Ministru kabinetā bija arī kultūras ministra pienākumu izpildītājs (1997. gada 21. jūnijs — 7. augusts).
1997. gadā pēc pēdējā LNNK kongresa, kurā tika nobalsots par apvienošanos ar partiju "Tēvzemei un Brīvībai", A. Kiršteins pameta LNNK un izveidoja Latvijas Nacionālo reformu partiju (NRP), kļūstot par tās priekšsēdētāju.[3][4]
1998. gadā NRP dome nobalsoja, ka partija nepiedalīsies Saeimas vēlēšanās, ļaujot tās biedriem balotēties citu partiju sarakstos. A. Kiršteins iestājās Tautas partijā, no kuras saraksta viņu ievēlēja 7. Saeimā (1998—2002). Iestājās pret Abrenes atdošanu Krievijai.[2] Līdz iekšlietu ministra Mareka Segliņa demisijai bija Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs (2001—2002).[4]
2002. gadā A. Kiršteinu ievēlēja 8. Saeimā (2002—2006). Šajā Saeimā viņš vadīja Latvijas NATO Parlamentārās asamblejas delegāciju. No 2003. gada maija līdz 2004. gada 30. aprīlim bija novērotājs Eiropas Parlamentā (darbojies Budžeta komitejā).[10] A. Kiršteins vadīja arī Saeimas Ārlietu komisiju.[2]
2004. gadā televīzijas raidījumā citēja krievu rakstnieku Saltikovu-Ščedrinu, ka "attiecības ar Krieviju var veidot tikai ar diviem paņēmieniem — vai nu dodot tai pa purnu, vai laizot zābakus". Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs nosauca Kiršteina izteikumus par tādiem, kas ir "provokatīvi un pārsniedz visas politikā pieļaujamās un iespējamās robežas".[11]
2005. gada 24. maijā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome nāca klajā ar paziņojumu, kurā nosodīja pasākumus, kas veltīti Herberta Cukura piemiņai, kā arī norādīja uz, viņuprāt, pieaugošo antisemītismu Latvijā. Šajā paziņojumā Ebreju draudžu un kopienu padome A. Kiršteinu nosauca par personu, zem kuras patronāžas atrodas latviešu nacionālisti un labējie radikāļi.[12] Tajā pašā dienā A. Kiršteins nāca klajā ar paziņojumu, kurā noraidīja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojumā minētās ziņas. Atklātās vēstules beigās viņš minēja, ka "nevajadzētu atkārtot 1940. gada kļūdas, atklāti sadarbojoties ar latviešu tautas ienaidniekiem".[13] Vēlāk vairāki cilvēktiesību eksperti norādīja, ka Kiršteina izteikumos par Latvijas ebreju kopienas vēsturisko pieredzi jūtams slēpts antisemītisms, un tie robežojas ar nacionālā naida kurināšanu.[14] 26. maija vakarā sekoja Tautas partijas valdes sēde, kurā vienbalsīgi tika nobalsots par A. Kiršteina izslēgšanu no Tautas partijas. Tautas partijas frakcijas vadītājs Jānis Lagzdiņš šo lēmumu paskaidroja ar to, ka deputāts pēdējos mēnešos bija "uzsācis provokatorisku, ekstrēmu, TP programmai neatbilstošu politisku darbību". Turklāt A. Kiršteins pēc J. Lagzdiņa domām pēdējās dienās bija paudis izteikumus, kas robežojušies ar antisemītismu. Tautas partijas lēmums tika pamatots arī ar to, ka A. Kiršteins esot šķēlis partiju ar domu par savas partijas dibināšanu. Tika paziņots arī par to, ka deputāts nevarot vairs vadīt Saeimas Ārlietu komisiju un viņa vietā tika minēta Vairas Paegles kandidatūra.[15] Nākamajā dienā A. Kiršteins medijiem paziņoja, ka izslēgšana no Tautas partijas esot notikusi aizmuguriski, jo viņam nebija zināms par partijas valdes sēdi un viņš netika uzaicināts uz to, lai varētu dot paskaidrojumus. Par balansēšanu uz robežas viņš sacīja, ka "balansēšana uz robežas vēl nav tās pārkāpšana, tāpēc tas nevarot būt iemesls izslēgt viņu no partijas". A. Kiršteins noraidīja arī informāciju par to, ka viņš ir iecerējis dibināt savu partiju. Tautas partijas valdi viņš nosauca par "uzņēmēju padomi".[16]
Tautas partija aicināja viņu atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata, jo viņa vadībā komisija neatbalstīja Latvijas-Krievijas robežlīgumu, kurā bija paredzēta Abrenes atdošana Krievijai bez tautas nobalsošanas. Tautas partija vēlējās atsaukt deputātu no amata Ārlietu komisijas slēgtā sēdē, tomēr komisija atteicās balsot par A. Kiršteina atsaukšanu no amata. 2. jūnijā Saeimā notika plenārsēde, kuras laikā notika balsojums par Tautas partijas lēmumprojektu par A. Kiršteina atsaukšanu no Saeimas Ārlietu komisijas. Par lēmumprojektu nobalsoja 35 deputāti, pret bija 26, atturējās 22 deputāti. Pret Kiršteina atsaukšanu uzstājās Juris Dobelis, Anna Seile un Pēteris Tabūns no "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", kuri norādīja uz to, ka Saeimas kārtības rullis katram deputātam ļauj pašam izvēlēties komisijas, kurās darboties.[17]
7. jūnijā A. Kiršteins izteicās medijiem, ka pats netaisās vēl atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata, jo viņam esot jāpabeidz vairāki darbi.[18] 22. jūnijā, kad tā brīža valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga uzrunāja Saeimas deputātus plenārsēdes sākumā, A. Kiršteins piecēlās no savas vietas un demonstratīvi pameta Saeimas zāli. Izejot no zāles viņš aiz sevis skaļi aizcirta durvis, kas atbalsojās visā zālē. Savu rīcību skaidroja ar to, ka prezidentes padomnieks Sols Bukingolts nākot no kriminālajām aprindām.[17]
2005. gada 15. jūlijā A. Kiršteins, nu jau deputāts bez partijas, pats atkāpās no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata.[19]
2006. gadā A. Kiršteins pievienojās Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijai, bet tobrīd nekļuva par kādas no to veidojošajām partijām biedru. No ZZS saraksta 2006. gadā kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās, tomēr netika ievēlēts.[20] 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās A. Kiršteins kandidēja Zaļo un Zemnieku savienības sarakstā ar trešo numuru, bet arī šoreiz netika ievēlēts.[21] Arī 2010. gada Saeimas vēlēšanās A. Kiršteins kandidēja no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta,[22] taču tāpat netika ievēlēts.
Kopš 2007. gada strādāja kā pašnodarbināts arhitekts-konsultants[2] un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes loceklis.[23]
Vēl 2010. gadā A. Kiršteins bija Latvijas Zemnieku savienības biedrs.[24] 2011. gadā viņš iestājās partijā "Visu Latvijai!" un no tās veidotās Nacionālās apvienības 2013. gadā kandidēja 11. Saeimas vēlēšanās, taču netika ievēlēts. 2013. gadā ievēlēts Rīgas domē.
2014. gada rudenī kandidēja 12. Saeimas vēlēšanās, sākotnēji netika ievēlēts, bet kļuva par 12. Saeimas deputātu Dzintara Rasnača vietā uz laiku, kamēr Rasnačs pilda tieslietu ministra pienākumus. Tādējādi A. Kiršteins kļuva par Latvijas parlamenta deputātu jau sesto reizi, būdams viens no pieredzējušākajiem parlamentāriešiem vēsturē.
2018. gada rudenī ievēlēts 13. Saeimā. Kandidēja 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēts.
2022. gada rudenī ievēlēts 14. Saeimā no Nacionālās apvienības saraksta, kas, ieskaitot Augstāko padomi, bija astotā reize, kad A. Kiršteins ir parlamenta deputāts. 2024. gada janvārī A. Kiršteins piedalījās skandalozā Saeimas deputātu vizītē uz Ķīnu, pēc kuras tika paziņots, ka politiķis vairs nav Nacionālās apvienības biedrs,[25] vēlāk viņš arī tika izslēgts no apvienības Saeimas frakcijas.[26]
Gatavojoties 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, A. Kiršteins izveidoja biedrību biedrību "Latvijas neatkarības kustība", kura iesaistījās politiskajā apvienībā "Tauta. Zeme. Valsts.", bet pats deputāts kļuva par vēlēšanu saraksta pirmo numuru.[27] Vēlēšanās saraksts neguva pietiekošu vēlētāju atbalstu, lai tiktu pārstāvēts Eiropas Parlamentā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
