Absurda drāma

Absurda drāma (arī — absurda teātris, paradoksa teātris, antiteātris, nihilistiskais teātris, jaunais teātris, izsmiekla teātris) ir dramaturģijas virziens, kas attīstījās 20. gadsimta vidū Eiropā, jo sevišķi Francijā. Par tā nozīmīgākajiem pārstāvjiem uzskata Semjuelu Beketu, Eiženu Jonesko, Žanu Ženē un Artūru Adamovu (Arthur Adamov). Lai arī šie autori, izņemot Ženē, nav francūži, viņi visi rakstījuši franču valodā.

Absurda drāma cilvēka eksistenci rāda kā absurdu un bezjēdzīgu, kā arī demonstrē cilvēka nespēju ietekmēt pasaules kārtību; darbu varoņi nespēj savā starpā sazināties, ir savstarpēji izolēti un bezpersoniski. Absurda drāmas pārstāvji atsakās no reālisma un tradicionālās dramaturģijas līdzekļiem realitātes attēlošanai, to vietā izvēlēdamies grotesku, deformāciju, hiperbolas, vārdu spēles un simbolus. Traģēdijas vietā absurda drāmā tiek izmantots traģifarss. Netiek ievērots laika un/vai telpas vienotības princips. Bieži sižets ir neloģisks, dialogi ir bezjēdzīgi un atkārtojas, tiek radīta sapnim līdzīga atmosfēra.

Starp nozīmīgākajiem absurda drāmas darbiem jāmin Eižena Jonesko "Plikpaurainā dziedātāja" un Semjuela Beketa "Gaidot Godo".

Absurda drāmas iezīmes atrodamas arī Toma Stoparda (Tom Stoppard), Frīdriha Dirrenmata, Fernando Arabala (Fernando Arrabal), Harolda Pintera, Edvarda Olbija (Edward Albee) un Žana Tardjē (Jean Tardieu) darbos.

Liela nozīmē absurda drāmas kā literatūras virziena definēšanā un aprakstīšanā ir angļu kritiķim Mārtinam Eslinam, kurš 1962. gadā izdeva darbu "Absurda teātris" (Theatre of the Absurd), tā ieviesdams šo terminu.

Ietekmes avoti

Absurda drāmas ietekmes avoti ir:

• 20. gadsimta sākuma avangardiskā māksla (dadaisms un sirreālisms, it īpaši performances un automātisms),
• nonsensa literatūra (piemēram, Lūisa Kerola darbi),
• Alfrēda Žarī (Alfred Jarry), Luidži Pirandello, Staņislava Vitkēviča (Stanisław Witkiewicz), Gijoma Apolinēra, Augusta Strindberga (August Strindberg), Franca Kafkas, Vladimira Majakovska (Влади́мир Маяко́вский) daiļrade,
• eksistenciālisms (kritiķis Mārtins Eslins uzskata, ka absurda drāma devusi formu Albēra Kamī eksistenciālisma filozofijai, kāda parādās viņa darbā "Mīts par Sīzifu", — ka dzīvei būtībā nav jēgas; eksistenciālismā tomēr parādās arī cilvēka dumpības ideja, savukārt absurda drāmas autori uzsver, ka cilvēks atrodas mūžīgi nemainīgā, bezcerīgā stāvoklī, no kura vienīgā izeja ir nāve),
• leļļu teātris,
• romiešu mīmu teātris,
• delartiskā komēdija,
• karnevāla kultūra,
• Antonēna Arto teorija par nežēlības teātri.

Īpaša nozīme absurda drāmas attīstībā ir Alfrēda Žarī darbu triloģijai "Karalis Ibi" (Ubu Roi), "Ragnesis Ibi" (Ubu Cocu) un "Piekaltais Ibi" (Ubu Enchaine), kā arī Gijoma Apolinēra lugai "Tirēsija krūtis" (Les Mamelles de Tirésias).

Raksturojums

Absurda drāma noliedz pagātnes mantojumu, sabiedrības normas (patriotismu, reliģiju), cēloņsakarīgumu, individualitātes tēlojumu, tradicionālās kompozīcijas formas (sižetu un tā attīstību; absurda drāmā nav arī dramatiska konflikta); to vietā nāk bezpersoniskums, sižeta trūkums (kas izpaužas kā mūžīga atkārtošanās vai non sequitur, notikumu savstarpēja cēloņsakarīguma trūkums), nonsenss kā būtiska dialogu sastāvdaļa. Absurda drāmā valoda nespēj veikt savas funkcijas, t.i., personāži nespēj paust būtisko, nespēj sazināties; valoda ir virspusēja un formāla. Bieži tiek izmantotas klišejiskas frāzes, kurām nav nozīmes.

Viens no absurda drāmas mērķiem ir parādīt pasauli kā absurdu vietu, kurā loģika nav iespējama. Laiks nav lineārs, bet gan ir apstājies vai bezgalīgi un bezjēdzīgi ciklisks. Darbības vieta parasti nav noteikta un darbības gaitā nemainās.

Nozīmīgākie autori un darbi

Semjuels Bekets

Semjuels Bekets (1906-1989) bija īru rakstnieks, dramaturgs, vienas no nozīmīgākajām absurda drāmas lugām — "Gaidot Godo" (En attendant Godot) — autors. Beketa lugu varoņiem raksturīga nespēja izprast pasauli, tajā darboties, savā starpā saprasties. Viņa lugu tēli ir nošķirti laikā un telpā.

Lugā "Gaidot Godo" Bekets lietojis daudzus absurda drāmas elementus: lugas tēli Vladimirs un Estragons nezina, ko gaida, kas ir Godo un vai viņš ieradīsies, neatceras, ko darījuši iepriekš, nespēj izlemt, ko darīt. Viņi gaida, taču nezina, kāpēc; nekas dienu no dienas nemainās.

Eižens Jonesko

Eižens Jonesko (1909-1994) bija rumāņu dramaturgs. Viņa darbiem sevišķi raksturīgs nonsenss, neloģiski sižeti, tēli, kuri nespēj sevi kontrolēt, un tēli, kas savā starpā nespēj saprasties. Klasiska Jonesko absurda drāmas luga ir "Plikpaurainā dziedātāja" (La Cantatrice Chauve).

Jonesko piešķir dramatisku formu haosam. Bieža viņa lugu forma ir traģifarss: sākotnēji komisks sižets pēkšņi var pāraugt traģiskā. Jonesko lugas attīstībai izmanto arī darbību, taču tā risinās neloģiskā sistēmā, kuras pamatnostādnes var pēkšņi mainīties.

Jonesko runā arī par "valodas traģēdiju", t.i., to, ka valoda nav saprašanās, bet gan nesaprašanās instruments. Raksturīga viņa lugu tēma ir dehumanizācija.

Nozīmīgu absurda drāmas darbu uzskaitījums

• Eižena Jonesko "Plikpaurainā dziedātāja" (La Cantatrice Chauve, 1950)
• Artūra Adamova "Parodija" (La Parodie, 1950)
• Eižena Jonesko "Mācībstunda" (La Leçon, 1951)
• Eižena Jonesko "Krēsli" (Les Chaises, 1952)
• Semjuela Beketa "Gaidot Godo" (En attendant Godot, 1952)
• Fernando Arabala "Pikniks laukos" (Pique-nique en campagne, 1952)
• Žana Ženē "Balkons" (Le Balcon, 1956)
• Semjuela Beketa "Beigu spēle" (Fin de partie, 1957)
• Harolda Pintera "Istaba" (The Room, 1957)
• Semjuela Beketa "Krapa pēdējā magnetofona lente" (Krapp's Last Tape, 1958)
• Harolda Pintera "Dzimšanas diena" (The Birthday Party, 1958)
• Žana Ženē "Melnie" (Les Nègres, 1959)
• Eižena Jonesko "Degunradzis" (Rhinocéros, 1959)
• Semjuela Beketa "Laimīgās dienas" (Happy Days, 1961)
• Harolda Pintera "Klusums" (Silence, 1970)
• Eižena Jonesko "Makbets" (Macbett, 1972)