Ūdens piesārņojums
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ar ūdeņu piesārņošanu parasti saprot dažādu antropogēnu aģentu nokļūšanu dabas ūdeņos. Rūpniecības un lauksaimniecības attīstība un iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanās saistīta ar ūdens patēriņa palielināšanos. Jau tagad daudzos pasaules reģionos ir jūtams saldūdens trūkums, ko izraisa ne tikai patēriņa pieaugums, bet arī ūdeņu piesārņošana ar atkritumiem un notekūdeņiem.[1]
Ūdeņi arī dabiskā stāvoklī var būt piesārņoti - var saturēt dažādas neorganiskas un organiskas vielas un patogēnus organismus. Taču ūdeņu dabiskais piesārņojums parasti ir samērā neliels un neizraisa būtiskas izmaiņas ekosistēmā.
Ūdens aizņem vairāk nekā divas trešdaļas planētas, taču viegli pieejamie saldūdens resursi, kas sastopami upēs, ezeros, mitrājos un ūdens nesējslāņos, veido mazāk nekā vienu procentu no kopējā pasaules ūdens krājumiem.[2]
Pieaugot globālajam iedzīvotāju skaitam, arī pieprasījums pēc ūdens - dzeršanai, sanitārām vajadzībām, lauksaimniecībai un enerģijas ražošanai tikai palielinās. Tajā pašā laikā cilvēka darbība un klimata pārmaiņas traucē dabiskos ūdens ciklus, radot spiedienu uz saldūdens ekosistēmām.
Piesārņojums, infrastruktūras attīstība un resursu ieguve rada papildu problēmas.
Kad ūdens ir piesārņots, to ir grūti, dārgi un bieži vien nav iespējams attīrīt. Joprojām šodien 80 procenti no globālajiem notekūdeņiem netiek attīrīti, un tie satur visu, sākot no cilvēku atkritumiem līdz augsti toksiskiem rūpnieciskiem izmešiem.
Piesārņojošo vielu veids un daudzums saldūdenī nosaka ūdens piemērotību to izmantošanai – dzeršanai, peldēšanai un lauksaimniecībai. Turklāt saldūdens ekosistēmu piesārņojums ne tikai ietekmē cilvēkus, bet var ietekmēt zivju un citu savvaļas dzīvnieku dzīves kvalitāti.