Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms
From Wikipedia, the free encyclopedia
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi (UDHT) (angļu: attention deficit hyperactivity disorder (ADHD)) ir nervu sistēmas attīstības traucējumi, kuriem raksturīga vecumam neatbilstoša neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte.[1] UDHS parasti izraisa samazināta atalgojuma neiromediatora dofamīna un darbības mobilizācijas neiromediatora noradrenalīna aktivitāte smadzenēs. Cilvēkiem ar UDHS novērojama arī aizkavēta attīstība smadzeņu reģionos, kas atbild par emociju un uzvedības kontroli.[2] Atkarībā no izmantotā psihiatrisko diagnožu klasifikatora, simptomiem kā vēlākais jābūt novērojamiem 6 vai 12 gadu vecumā un jāilgst vismaz 6 mēnešus, un jārada pierādāmus funkcionētspējas traucējumus vismaz divās dažādās vidēs (skolā, darbā vai mājās).[3] Pretēji plaši izplatītajiem pieņēmumiem, ka UDHS skar tikai hiperaktīvus zēnus, UDHS ir sastopams abu dzimumu un visu vecumu cilvēkiem.[4]
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms | |
---|---|
Citi nosaukumi | Uzmanības deficīta sindroms, hiperkinētiskie traucējumi, uzmanības un aktivitātes traucējumi, uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi, UDHS, ADHD |
Cilvēkiem ar UDHS ir grūtāk koncentrēties un pabeigt darbus, piemēram, skolā vai darbā. | |
Specialitāte | Psihiatrija, neiroloģija |
Simptomi | Neuzmanība, pārlieku liela fiziska un mentāla aktivitāte, impulsīva uzvedība, grūtības kontrolēt emocijas, grūtības ar nestimulējošu darbu uzsākšanu, veikšanu un pabeigšanu. |
Komplikācijas | Grūtības mācībās, darbā, sociālās attiecībās. Paaugstināts nelaimes gadījumu, atkarību, noziedzības, bezdarba un priekšlaicīgas nāves risks. |
Parasti sākās | Pirms 6 vai 12 gadu vecuma |
Ilgums | Aptuveni pusē gadījumu bērnībā vai pusaudžu gados atklāts UDHS saglabājas visu dzīvi. |
Cēloņi | Iedzimta mazjutība uz dofamīnu un vides faktori, retos gadījumos galvas trauma |
Riska faktori | Radinieki ar UDHS vai UDHS simptomiem, alkohola vai nikotīna lietošana grūtniecības laikā |
Diagnostikas metode | Pamatojoties uz simptomiem, kad citi iespējamie cēloņi tiek izslēgti. |
Diferenciāldiagnoze | Cilvēks ar augstu aktivitāti, mācīšanās traucējumi, augļa alkohola sindroms, bipolārie traucējumi. |
Ārstēšana | Psihoterapija, dzīvesveida izmaiņas, medikamenti |
Medikamenti | Stimulanti, metilfenidāts, amfetamīns, atomoksetīns, guanfacīns, klonidīns, antidepresanti |
Prognoze |
Bērniem simptomi ar laiku mēdz mazināties, taču pusē gadījumu paliek visu dzīvi. Pieaugušo UDHS ir hroniski, visu dzīvi esoši nervu sistēmas attīstības traucējumi. |
Biežums | 84,7 miljoni cilvēku visā pasaulē (2019) |
Aptuveni divās trešdaļās gadījumu UDHS ir ģenētiska izcelsme un tam ir ļoti liela pārmantojamība — ja vienam vecākam ir UDHS, pusē gadījumu UDHS pazīmes būs arī bērnam. UDHS ir iespējami 3 dažādi tipi atkarībā no novērojamiem simptomiem — neuzmanīgais tips, hiperaktīvais tips un kombinētais tips.[5] UDHS nav saistības ar intelektu — tas sastopams arī cilvēkiem ar augstu intelektu. Indivīdiem ar augstu intelektu UDHS tiek atklāts reti, jo skolas vecumā var nebūt izteikti mācību traucējumi, kā arī augsts intelekts ļauj paslēpt un kompensēt traucējumu radītas negatīvās sekas.[6] Pierādījumi liecina, ka arī cilvēkiem ar augstu intelektu UDHS saistāms ar ievērojamām grūtībām akadēmiskajā dzīvē.[7]
Bērnu vecumā UDHS parasti izpaužas kā izteikta fiziska hiperaktivitāte. Bērnam augot, fiziskā hiperaktivitāte pakāpeniski kļūst par mentālu hiperaktivitāti un jau pubertātes vecumā tipiski tā vairs nav uzskatāmi novērojama.[8] Bērnībā atklāts UDHS paliek klīniski diagnosticējams pieaugušo vecumā aptuveni pusē gadījumu, taču 80% bērnu traucējoši UDHS simptomi nekad nebeidzas un paliek visu dzīvi.[9] Pieaugušajiem UDHS hiperaktivitāte mēdz būt iekšēja un izpaužas kā iekšējs nemiers un impulsīva uzvedība.[10] Pieaugušo vecumā neārstēts UDHS bieži izraisa zemu pašvērtējumu, sociālu izolētību, grūtības darbā, vielu un spēļu atkarības, impulsīvu, bīstamu uzvedību un paaugstinātu nelaimes gadījumu risku.[11] Visos vecumos mēdz būt arī sociālās uzvedības traucējumi, kā arī komorbīdi psihiski traucējumi kā bailes un depresija.[12]
Papildus tipiskajiem klasifikatoros izmantotajiem simptomiem, cilvēkiem ar UDHS ir novērojama emocionāla disregulācija, vāja laika izjūta, vāja darba atmiņa, hiperfiksācijas, hiperfokuss, grūtības sākt un pabeigt darbus un izpildfunkcijas deficīts.[13][14] Indivīdi ar UDHS ļoti bieži pārvērtē savu funkcionētspēju un savus traucējumus mēdz uzskatīt par brīvas izvēles radītiem, tāpēc diagnosticējot ir ļoti svarīgi aptaujāt ģimenes locekļus, skolotājus un kolēģus.[15] Pieaugušajiem ar UDHS bieži raksturīgas grūtības iemigt mentālas hiperaktivitātes dēļ, kas izpaužas kā skrejošas domas gulētiešanas laikā.[16]
Atkarībā no pielietotajiem psihiatrisko diagnožu klasifikatoriem, UDHS skar 1-2% (SSK-10) vai 10% bērnu (DSM-IV). Pieaugušajos pēc SSK-10 kritērijiem UDHS diagnosticējams ļoti retos, atsevišķos gadījumos, taču pēc DSM-IV vai SSK-11 kritērijiem 4-5%. UDHS aptuveni 3 reizes biežāk tiek atklāts vīriešiem nekā sievietēm, kas saistāms ar traucējošāku uzvedību, sabiedrībā pieņemamas uzvedības stereotipiem un iespējams biežāku izplatību starp vīriešiem.[17][18] Latvijā pašlaik tiek lietots SSK-10 diagnožu klasifikators, kurš tiek uzskatīts par novecojušu attiecībā uz UDHS, jo tas atklāj UDHS tikai tādos gadījumos, kad traucējumu forma ir īpaši smaga un balstās uz novecojušiem priekšstatiem par UDHS cēloņiem, izplatību un izpausmēm. Nākotnē Latvijā tiks pieņemts SSK-11 medicīnisko diagnožu klasifikators, kas UDHS konstatē pēc kritērijiem, kas līdzinās Amerikā izmantotajiem DSM-IV kritērijiem.[19]
Pierādījumi liecina, ka pretēji sabiedrībā izplatītiem mītiem, UDHS nav saistības ar audzināšanas metodēm, disciplinēšanas trūkumu, pārmērīgu televizora skatīšanos, pārmērīgu cukura patēriņu, taču atsevišķos gadījumos tas var pastiprināt UDHS radītās grūtības.[20]
Lielākajā daļā gadījumu UDHS ir hronisks un iedzimts sindroms, kas nav izārstējams, taču ir iespējams kontrolēt simptomu radītās negatīvās sekas ar psihoterapiju, dzīvesveida izmaiņām un medikamentiem. Zinātniski visefektīvākā ārstēšanas metode UDHS radīto traucējumu mazināšanai ir medikamentozā terapija ar stimulantiem — metilfenidātu un amfetamīniem. Stimulanti iedarbības laikā izlīdzina neiromediatoru līdzsvaru, smadzenēs paaugstinot dofamīna un noradrenalīna līmeni, samazinot vai pat atceļot UDHS simptomus uz vairākām stundām. Ilgstoša stimulantu terapija bērniem ar UDHS, paliekoši samazina novērotās smadzeņu attīstības anomālijas un līdz ar to sākot terapiju agrākā vecumā ir augstāka iespēja, ka pieaugot UDHS simptomi mazināsies.[21] Stimulanti nav piemēroti UDHS ārstēšanai cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām, kā arī ar nesenu alkohola un narkotiku atkarības vēsturi.[22] Cilvēkiem ar UDHS, kas tiek ārstēti ar stimulantiem, neskatoties uz to kardiovaskulārajiem riskiem, ir novērots ilgāks dzīves ilgums, mazāks nelaimes gadījumu risks, mazāk psihisko saslimšanu, augstāka dzīves kvalitāte, ievērojami labākas braukšanas prasmes, kā arī par trešdaļu mazāks alkohola vai narkotiku atkarības risks.[23][24][25][26][27]
Pierādīta arī nestimulantu medikamentu efektivitāte UDHS simptomu ārstēšanā — atomoksetīns mazina UDHS simptomus ar ilgstošāku iedarbību nekā stimulanti, taču tas ir mazāk efektīvs un saistāms ar biežākiem nevēlamiem blakusefektiem, tādēļ tas lielākajā daļā valstu ir otrās kārtas medikaments gadījumiem, kad stimulanti nav devuši vēlamo terapeitisko efektu vai kāds cits cēlonis neļauj ārstēt pacientu ar stimulantiem.[28] UDHS simptomus var mazināt arī bupropions, guanfacīns un klonidīns. Austrumeiropas valstīs UDHS ārstēšanā tiek izmantoti arī nootropie un neiroleptiskie līdzekļi, un uztura bagātinātāji, lai gan nav zinātnisku pierādījumu par to efektivitāti.
Pasaulē UDHS tiek uzskatīts par visvairāk pētīto psihiatrijas diagnozi, taču Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs, sabiedrībā, medicīnā un pat psihiatrijā zināšanas par UDHS ir ļoti zemas. Padomju Savienībā šāda psihiatriskā diagnoze netika atzīta. Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, Latvijā UDHS tiek atklāts un ārstēts retos, atsevišķos gadījumos. Stimulanti Latvijā parasti tiek uzskatīti par pēdējo terapiju, kas izmantojama UDHS ārstēšanai, gadījumos, kad citas iejaukšanās nav devušas rezultātus. Latvijā pieaugušajiem nav oficiāli apstiprinātas medikamentozas terapijas un stimulanti tiek izrakstīti tikai retos, atsevišķos gadījumos.[29]