Rietumu mednieki-vācēji
From Wikipedia, the free encyclopedia
Rietumu mednieki-vācēji ir arheoģenētisks termins, lai apzīmētu ģenētiskās iezīmes, kas bija raksturīgas Eiropas pirmiedzīvotājiem mezolīta un neolīta laikmetā.[2] Pēc Rietumu mednieku-vācēju un Austrumu mednieku-vācēju sajaukšanās Ziemeļeiropā radās Skandināvijas mednieki-vācēji, pie kuriem piederēja arī Zvejnieku akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāji Latvijā.
Agrīnajā neolīta laikmetā no Tuvajiem Austrumiem ieceļojušie zemkopji pakāpeniski no apmēram 6500. līdz 4000. gadam p.m.ē. izspieda Rietumu medniekus-vācējus no gandrīz visas Eiropas, izņemot tās ziemeļdaļu. Vidējā neolīta laikā Rietumu medniekiem-vācējiem daudzviet izdevās pakļaut zemkopju ciltis. Vēlā neolīta laikmetā indoeiropiešu pirmvalodās runājošie stepju lopkopji no apmēram 2700. līdz 2400. gadam p.m.ē. iekaroja Rietumu mednieku-vācēju teritorijas, tās ziemeļdaļā izveidojot Auklas keramikas kultūru.[3]